Laikam pārlieku esmu teicis, lai nestāsta man savas tukšās bēdas. Nudien...
Nu man sāk stāstīt, cik labi iet. Cik veiksmīga ir pasaule un cik ļoti gribas dzīvot.
Es sēžu ar platu smaidu. Tik pat platu, cik mana sirds ir pavērusies, gatava plīstošam troksnim. Es uzklausu tavu feju un tauriņu stāstu.

Tā ir kāda slimība, ka cilvēks lielās skumjās un sāpēs smaida un dejo?

Tev iet fantastiski, labi, es to visu saprotu. Tava dzīve ir uzņēmusi apriezienus, es kā lieka piekabe tik nereti parādos blakus, kam uzkraut nastu.

Kādus dīvainus augļus sniedz koki.

Ar kādu prieku es uzsūktu kāda cilvēka raudas un sāpi. Ar kādu baudu es uzklausītu savu ierasto kamieļa devu. Asaru plūsmu pār sārtiem vaigiem. Laikam esmu atkarīgs. Atkarīgs no jūsu skumju stāstiem, lai es varētu elpot savu elpu. Dzirdēt, kā dzīve ir sairdinājusi jūsu skaisto pērļu smaidu un atsmaidīt tai pretī ar savu jocīgo viepli.

Man trūkst iemeslu tevi spārdīt, dārgā. Nu, uzspļauj kaut man.

Dod man iemeslu palikt, skaistā maita. Dod man grotesku. Dod pretīgus cilvēkus. Man nevajag vājus suņus, kurus paverdzināt var kails spēks. Man vajag personības. Radības, kuriem zobi aug no mēles. Ciceronus ar pamatu.

Es lasu pašnāvnieku un sērijveida slepkavu biogrāfijas un rodu tajās salkanu pretīguma pildījumu. Bet trūkst. Tiem faktiem trūkst klāt smaržojošu asiņu un rūgtu asaru. Tiem nav emociju.

Pieraudi manu sirdi, pats es to nemāku.