Vēlu vakarā, staigājot pa ielām, satiku cilvēku. Viņš satika mani pirmais:
"Labvakar!"
"Labvakar."
"Nesaaukstēsies?", viņš uzdeva jautājumu, kuru man uzdod diezgan bieži.
"Nē, neparko." Atsmaidīju. Viņu tas, man par izbrīnu, neietekmēja. Kādu laiku mēs skatījāmies viens otrā. Es zināju, ka viņš jau ir iesācis savu sakāmo, tikai tas nav vēl pārnācis pāri lūpām.
"Man reiz bija divi dēli..." Viņš pateica, vērodams manu stāju.
"Kamdēļ bija?"
"Man reiz bija divi dēli..." Viņš vēlreiz atkārtoja. Pēc intonācijas sapratu, ka viņš vairs nerunā ar mani, bet ir jau citur.
"Uzredzi."
"Divi, skaisti, stalti dēli..."

Es turpināju iet. Viņam reiz bija divi dēli, nu viņš viens nakts vidū lūkojas peļķēs.