akdies, mirklis, kad tevī triecas svins, vispār nav svarīgs.
taču līdz tam mirklim paies ļoti, ļoti... ļoti daudz vai arī ne tik daudz, bet katrā ziņā vairāk par vienu mirkli, un attaisnojums ir meklējams tajā un tajos.

vērtēt visu caur viena patiesībā samērā nožēlojama momenta prizmu ir, iespējams, nomierinoši, bet patiesībā samērā garlaicīgi.

(Reply to this) (Thread)

Mirklis, kad tevī triecas svins, ir pēdējais tavā dzīvē. Man liekas, ka tas to mirkli padara krietni svarīgu.
Mirklis, kad Puškinu/Linkolnu/Kenediju/Lariju Kingu nošāva ir tīri svarīgs. Mēs nekad nezināsim, ko viņš vēl gribēja teikt. Un, ja Puškins būtu uz dueli izgājis pirms dzejoļu sarakstīšanas, tad tie būtu aizgājuši mūžībā. Un nav svarīgi, ko Puškins zināja un ko viņš vēl gribēja teikt, jo viņš ir diezgan beigts. Un diezgan satrūdējis.

Šī nav vienīgā patiesība, ko esmu uzrakstījis. Es nekad neesmu teicis, ka vajag mest zināšanas pie malas un tik trīt lāpstas. Bet tā ir viena no opcijām. Un opcija, kas tevi var izglābt attiecīgā mirklī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

opcijai nav nekādas īpašas vainas, bet:
man šķiet, ka svarīgumu nosaka sekas. un nesvarīgumu - seku iztrūkums. pēdējam mirklim seku nav. tas no subjekta viedokļa skatoties.
tava nostāja ir saprotama, ja skatās no t.s. objektīvās pasaules viedokļa -ko vēl būtu teicis, izdarījis utt. mani vairāk interesē, hmm, liriskā nots. pēdējais mirklis pieliek punktu visiem cēloņiem, sekām un svarīgumiem līdzšinējā subjekta dzīvē. tālāk vai nu nav nekā, un, urrā, par svarīgumu mēs vispār varam aizmirst, vai nu sākas saizn kāda pēcnāves dzīve, kurai es pat ticu un kura man tīri intuitīvi liekas ļoti atsaistīta no šīs, labi, šeit jau panesās kkāda mistika, īsi un konkrēti: nāve ir vismazsvar;igākais, kas ar cilvēku var notikt, jo vai nu tā izdzēš apziņu, kurā pastāv "svarīguma" jēdziens, vai nu ir pārnes cilvēku sazin kādā eksistences plaknē, kur ir pavisam citi "svarīgumi", es gribētu cerēt. nāve kļūst par tādu kā nulles punktu, kam nav nekāda sakara nedz ar šo, nedz ar citu dzīvi, nedz ar dzīves iztrūkumu.
ai, esmu zaudējusi spēju izteikties īsi un konkrēti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti daudz cilvēki, kas bijuši tuvu nāvei ir sapratuši, ka ir vārdi, kurus tie nekad nav pateikuši. Un, kad viņi izglābjas, viņi tos vārdus pasaka.
Nāves sekas: Svarīgas lietas, kas būtu mirušas.

Domu es sapratu. Bet, es pagaidām vēl dzīvoju zem šīs saules. Un visiem cilvēkiem, kurus es zinu un kuri jau ir miruši, nāve bija nozīmīgs mirklis. Viņi atstāja bērnus un sievas. Un nevar teikt, ka tas, ka viņi mira ir mazsvarīgākais, kas ar viņu ir noticis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pirmajā gadījumā nāve nav notikusi. un nenotikusī nāva, protams, ir svarīga, tā kļūst par dzīvesstāsta sastāvdaļu, atstāj sekas utt.

otrā gadījumā runa atkal ir par "objektīvo pasauli" - sievas, bērni utt. ar pašiem subjektiem un nāves nozīmi viņu dzīvē, es pieļauju, tu neesi konsultējies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē nu protams, pēc tam, kad mēs nomirstam vai nu kļūstam par eņģeļiem vai iekrītam milzīgā bezdibenī, pilnīgi piekrītu. Neviens nezina, kur trāpīs un vai vispār ir kur trāpīt.

Bet te mēs uzreiz varam arī sākt staipīt, kas vispār ir ar nozīmi un svarīgi. Turpat es varu teikt, ka svarīgs nav itin nekas. Es nomiršu. Tu nomirsi un Saule eksplodēs.

Varbūt arī, ka, ja ir paradīze, tad tur cilvēki raud par savu nāvi. Kā mēs varam zināt, ka cilvēks tiek pilnībā atrauts no šīs pasaules? Iespējams tie raud tur augšā par vārdiem, kurus nav izteikuši. Un tad viņiem nāve būs ļoti svarīgs mirklis.

Spriest par to, kas svarīgs cilvēkam pēc nāves ir gluži tukši. Līdz ar to, taisnība šajos melos ir mums abiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hehe, a ja no šitā punkta, tad šā kā tā visi brīži pirms tam ir svarīgāki, jo pēc tam atliek tikai "raudāt augšā par neizteiktajiem vārdiem" :))

mēs varam staipīt svarīgumu cik vien gribam. taču nenoliedzams ir viens. svarīgumu definē cilvēks pats sev. x ir svarīgi tas, bet y - pavisam kas cits. lai pastāvētu tāds jēdziens kā "svarīgums", jāpastāv apziņai, kas šo jēdzienu rada. un nāves brīdī šī apziņa pazūd. ar visu svarīgumu.

es, iespējams, skaldu matus. bet jā, atkārtojos, svarīgi nav tas, kad un kā viss beidzas. nedomāju, ka, kad tas notiks, mani tas īpaši intresēs. svarīgi ir tas, kas ir bijis pirms tam, un vai tad, kad tas bija, tas šķita svarīgi. tāds noslēgts aplis.
un, ja es sāku atkārtoties, laiks mest šito pie malas un pasākt kaut ko... svarīgāku :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mēģināšu pateikt savādāk.

Kamdēļ mēs zinam par Aristoteli? Tamdēļ, ka viņš nav kaitinājis kalēju pirms savu darbu uzrakstīšanas. Ja viņš to būtu darījis, tu un es... Mēs pat tādu vārdu nezinātu. Un būtu vienalga, ko viņš ir gribējis teikt.

Un vārdi, kas nav izteikti mēdz būt ļoti svarīgi. (Un, ja mūžību raudāsi par tiem, tad sapratīsi nāves nozīmīgumu.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

stundu sēžu domādama, atbildēt vai ne.
jo tas, ko tu saki, nav nepareizi, bet ne gluži par to, ko saku es.
tu visu laiku gribi skatīties uz nāves faktu kā potenciāli bīstamu faktu cilvēciskai sabiedrībai vai kaut vai mazai tās daļai (ģimenei utt.). pilnīgi pareizi, bet es ne par to.

labi, basta :)
tikai par to "mūžīgo raudāšanu". cilvēciskas emocijas, tāpat kā cilvēciska apziņa vispār ir vistīrākā fizioloģija (hormoni-neitroni-sazin kas, es neesmu specs neirozinātnēs, nemācēšu paskaidrot sīkāk), un kā fizioloģiska-bioloģiska vienība tā pāstāj eksistēt nāves brīdī. tātad, domāt, ka cilvēks pēc nāves "raudās mūžigi par neizteiktajiem vārdiem" tomēr būtu tikpat naivi kā domāt, ka viņš pēc nāves spēs izmantot savu ķermeni, rokas-kājas utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja pēc nāves cilvēks nevar paņemt līdz nemaz savas emocijas, kad dodas uz "mistisko zemi", tad jau tas vairs nav viņš pats bet enerģijas masa.

Bet nu labi, paliekam pie basta.

(Reply to this) (Parent)