stundu sēžu domādama, atbildēt vai ne.
jo tas, ko tu saki, nav nepareizi, bet ne gluži par to, ko saku es.
tu visu laiku gribi skatīties uz nāves faktu kā potenciāli bīstamu faktu cilvēciskai sabiedrībai vai kaut vai mazai tās daļai (ģimenei utt.). pilnīgi pareizi, bet es ne par to.
labi, basta :)
tikai par to "mūžīgo raudāšanu". cilvēciskas emocijas, tāpat kā cilvēciska apziņa vispār ir vistīrākā fizioloģija (hormoni-neitroni-sazin kas, es neesmu specs neirozinātnēs, nemācēšu paskaidrot sīkāk), un kā fizioloģiska-bioloģiska vienība tā pāstāj eksistēt nāves brīdī. tātad, domāt, ka cilvēks pēc nāves "raudās mūžigi par neizteiktajiem vārdiem" tomēr būtu tikpat naivi kā domāt, ka viņš pēc nāves spēs izmantot savu ķermeni, rokas-kājas utt.