Ļoti daudz cilvēki, kas bijuši tuvu nāvei ir sapratuši, ka ir vārdi, kurus tie nekad nav pateikuši. Un, kad viņi izglābjas, viņi tos vārdus pasaka.
Nāves sekas: Svarīgas lietas, kas būtu mirušas.

Domu es sapratu. Bet, es pagaidām vēl dzīvoju zem šīs saules. Un visiem cilvēkiem, kurus es zinu un kuri jau ir miruši, nāve bija nozīmīgs mirklis. Viņi atstāja bērnus un sievas. Un nevar teikt, ka tas, ka viņi mira ir mazsvarīgākais, kas ar viņu ir noticis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pirmajā gadījumā nāve nav notikusi. un nenotikusī nāva, protams, ir svarīga, tā kļūst par dzīvesstāsta sastāvdaļu, atstāj sekas utt.

otrā gadījumā runa atkal ir par "objektīvo pasauli" - sievas, bērni utt. ar pašiem subjektiem un nāves nozīmi viņu dzīvē, es pieļauju, tu neesi konsultējies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē nu protams, pēc tam, kad mēs nomirstam vai nu kļūstam par eņģeļiem vai iekrītam milzīgā bezdibenī, pilnīgi piekrītu. Neviens nezina, kur trāpīs un vai vispār ir kur trāpīt.

Bet te mēs uzreiz varam arī sākt staipīt, kas vispār ir ar nozīmi un svarīgi. Turpat es varu teikt, ka svarīgs nav itin nekas. Es nomiršu. Tu nomirsi un Saule eksplodēs.

Varbūt arī, ka, ja ir paradīze, tad tur cilvēki raud par savu nāvi. Kā mēs varam zināt, ka cilvēks tiek pilnībā atrauts no šīs pasaules? Iespējams tie raud tur augšā par vārdiem, kurus nav izteikuši. Un tad viņiem nāve būs ļoti svarīgs mirklis.

Spriest par to, kas svarīgs cilvēkam pēc nāves ir gluži tukši. Līdz ar to, taisnība šajos melos ir mums abiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hehe, a ja no šitā punkta, tad šā kā tā visi brīži pirms tam ir svarīgāki, jo pēc tam atliek tikai "raudāt augšā par neizteiktajiem vārdiem" :))

mēs varam staipīt svarīgumu cik vien gribam. taču nenoliedzams ir viens. svarīgumu definē cilvēks pats sev. x ir svarīgi tas, bet y - pavisam kas cits. lai pastāvētu tāds jēdziens kā "svarīgums", jāpastāv apziņai, kas šo jēdzienu rada. un nāves brīdī šī apziņa pazūd. ar visu svarīgumu.

es, iespējams, skaldu matus. bet jā, atkārtojos, svarīgi nav tas, kad un kā viss beidzas. nedomāju, ka, kad tas notiks, mani tas īpaši intresēs. svarīgi ir tas, kas ir bijis pirms tam, un vai tad, kad tas bija, tas šķita svarīgi. tāds noslēgts aplis.
un, ja es sāku atkārtoties, laiks mest šito pie malas un pasākt kaut ko... svarīgāku :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mēģināšu pateikt savādāk.

Kamdēļ mēs zinam par Aristoteli? Tamdēļ, ka viņš nav kaitinājis kalēju pirms savu darbu uzrakstīšanas. Ja viņš to būtu darījis, tu un es... Mēs pat tādu vārdu nezinātu. Un būtu vienalga, ko viņš ir gribējis teikt.

Un vārdi, kas nav izteikti mēdz būt ļoti svarīgi. (Un, ja mūžību raudāsi par tiem, tad sapratīsi nāves nozīmīgumu.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

stundu sēžu domādama, atbildēt vai ne.
jo tas, ko tu saki, nav nepareizi, bet ne gluži par to, ko saku es.
tu visu laiku gribi skatīties uz nāves faktu kā potenciāli bīstamu faktu cilvēciskai sabiedrībai vai kaut vai mazai tās daļai (ģimenei utt.). pilnīgi pareizi, bet es ne par to.

labi, basta :)
tikai par to "mūžīgo raudāšanu". cilvēciskas emocijas, tāpat kā cilvēciska apziņa vispār ir vistīrākā fizioloģija (hormoni-neitroni-sazin kas, es neesmu specs neirozinātnēs, nemācēšu paskaidrot sīkāk), un kā fizioloģiska-bioloģiska vienība tā pāstāj eksistēt nāves brīdī. tātad, domāt, ka cilvēks pēc nāves "raudās mūžigi par neizteiktajiem vārdiem" tomēr būtu tikpat naivi kā domāt, ka viņš pēc nāves spēs izmantot savu ķermeni, rokas-kājas utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja pēc nāves cilvēks nevar paņemt līdz nemaz savas emocijas, kad dodas uz "mistisko zemi", tad jau tas vairs nav viņš pats bet enerģijas masa.

Bet nu labi, paliekam pie basta.

(Reply to this) (Parent)