Mēģināšu pateikt savādāk.

Kamdēļ mēs zinam par Aristoteli? Tamdēļ, ka viņš nav kaitinājis kalēju pirms savu darbu uzrakstīšanas. Ja viņš to būtu darījis, tu un es... Mēs pat tādu vārdu nezinātu. Un būtu vienalga, ko viņš ir gribējis teikt.

Un vārdi, kas nav izteikti mēdz būt ļoti svarīgi. (Un, ja mūžību raudāsi par tiem, tad sapratīsi nāves nozīmīgumu.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

stundu sēžu domādama, atbildēt vai ne.
jo tas, ko tu saki, nav nepareizi, bet ne gluži par to, ko saku es.
tu visu laiku gribi skatīties uz nāves faktu kā potenciāli bīstamu faktu cilvēciskai sabiedrībai vai kaut vai mazai tās daļai (ģimenei utt.). pilnīgi pareizi, bet es ne par to.

labi, basta :)
tikai par to "mūžīgo raudāšanu". cilvēciskas emocijas, tāpat kā cilvēciska apziņa vispār ir vistīrākā fizioloģija (hormoni-neitroni-sazin kas, es neesmu specs neirozinātnēs, nemācēšu paskaidrot sīkāk), un kā fizioloģiska-bioloģiska vienība tā pāstāj eksistēt nāves brīdī. tātad, domāt, ka cilvēks pēc nāves "raudās mūžigi par neizteiktajiem vārdiem" tomēr būtu tikpat naivi kā domāt, ka viņš pēc nāves spēs izmantot savu ķermeni, rokas-kājas utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja pēc nāves cilvēks nevar paņemt līdz nemaz savas emocijas, kad dodas uz "mistisko zemi", tad jau tas vairs nav viņš pats bet enerģijas masa.

Bet nu labi, paliekam pie basta.

(Reply to this) (Parent)