Es esmu darījis ļaunu. Es esmu nziedzies un tad atbildējis. Es esmu tas, ko tu ēd pēc miručas miesas.

Es vēlēju nāvi un biju gatavs dot upurus. Es cilvēkus padarīju vājus. Es apvainoju visus savā nevarībā un bezspēcībā. Es padarīju tos līdzvērtīgus savā noziegumā.

Es noliedzu visvareno un radīju savu, kurš nu ir visvarens.

Ja es nebūtu tik spītīgs, šīs būtu pēdējās notis. Bet nē. Kaut mani vientuļie zobrati sen klikšķ un ķeras...

DOD MAN MANI!

Man ir ļoti bail, ļoti bail to atzīt. Man ir nedaudz, nedaudz bail.
Turi mani tas, kurš ir to spējīgs, nelaid mani akā dziļākajā sirds tumšākajā ne reizi vēl...

Es gribu zināt, kas notiek. Tā žults, kas vāras manī, tā nešķiet patiesa bet sāpju uzpūsta. Es gribu zināt patiesi ezotērisku cilvēku domas.

Man itin nemaz nepis, ka tavs iedomu draugs ir bruņinieks balti sidrabotās bruņās. Man nevajag miklu meitenīšu sapņus.

ES GRIBU ZINĀT KAS NOTIEK!

Ir teikts, ka katram ir divi eņģeļi. Man esot trīs demoni. Nē, es nezinu, ko tas nozīmē. Es esmu lasījis rakstus par to, ko tas nozīmē. Tikai tur nv ne velna teikts, ko tas tiešām nozīmē.

Tātad, īsumā: Es gribu zināt, pret ko es cīnos, un vai man pret to cīnīties. Ja tavs miklais sapņu varonis ir pieveicis vienacainu dzeltenu pūķi baltām asinīm, tas mani nerausta. Es gribu "gara tulku" dzirdēt.

Dotais mirklis ir mūzikas uzlikšana. Bez mūzikas es pat elpot nemācētu.

Man ir paziņa, kura uzskata, ka esmu vedis viņu dzīvē. Kura uzskata, ka esmu glābis viņu, kaut es tan nepiekrītu. Ar tiešumu un rupju prettriecienu cilvēka vēlmēm tu nevari neko, tu nespēj neko glābt. Labi, komentētāj, nepiepisies šai rindai, ne par to ir runa. Svarīgs ir tas, ko viņa, kā spirituāliste teica.

Katrai dvēselei, katram cilvēkam esot 2 sargeņģeļi. Un es esot no tiem atteicies. Es esot padzinis eņģeļus un pieņēmis demonus kā savus aizbildņus.

"Lai tā būtu, man vajag spēku"

Es neesmu vairs kā normāls cilveks un man vajag palīdzību.

KUR TĀ PALĪDZĪBA BIJA, KAD RAUDĀJU KAILS!?

Es esot atteicies no eņģeļiem un atvēris telpu tumšam spēkam. Un zini,.... Tu vari iet dirst ar visu savu tumšo spēku. Es ticu tam, kurš mani ir dzīvu atstājis. Un, ak nē, tas nav bijis ne dievs, ne viņa eņģeļi. Tas ir bijis naids un niknums.

Un jā, ja tev ir ko teikt, labāk, lai tas būtu kaut kas svarīgs, ne primitīva "es zinu eņģeli, es vienu sapnī pisu" leksika.

Viņiem vajag ļauno. Viņi uzvels visu nelāgo uz manas galvas. Bet man nav grūti.

Kad esi melnāks par piķi, nav grūti būt melnajai avij.

Pēdējā laikā esmu piedzīvojis diezgan smagas lietas. Kā esmu sapratis, Pierro kā tāds ir mans ļaunums. Labi, atklāti sakot, neesmu sapratis to, bet man liek to saprast. Man liek dzīt Pierro...

Ļaujiet ievilkt elpu un es pateikšu....

Atrodi manu dzinējspēku. Atrodi moduli, kurš mani vada. Es būšu tev pateicīgs, jo zināšu, ko barot. Atrodi manu dzinējspēku. Atrodi mani. Esmu metis izaicinājumu. Es nevēlos adresi vai tēva svētīgo vārdu. Es vēlos, lai tu atrodi mani.




ATRODI MANI!




Kas es esmu, ko es elpoju un kas liek manām rokām kustēt. Liela daļa cilvēku iedomājas, ka zin pasaules valodu un elpu. Tad es izaicinu.


ATRODI MANI PASAULĒ!

"Tu esi psihs!" viņa izkliedza. Muku. Spārnu man nav, bet es galvā jau atrados tālu projām. Es skrēju pa gariem ceļiem un muku pāri kalniem.
"Tā nav. Mans prāts vienkārši dažreiz pieklibo," es nespējīgi attraucu stāvot uz vietas. Visa mana elpa izdvesa pagātnes rēgus. Es elpoju puvumu un trūda smaku. "Tā gadās." Tā sasodīti gadās un nepievērs tam uzmanību. Es neesmu nekas īpašs. Es ēdu un elpoju tāpat kā tu. Sirds sišanās ātrums ir tikai nianse, tas nav svarīgi. Es savākšu spēkus līdz pēdējam, lai mēs varētu vienkārši apsēsties un parunāties. ES TEV stāstīšu muļķības par smadzeņu uzbūvi un to darbību. Es piesaukšu Freidu un jebkuru citu mirušu cilvēku. Es pat izdomāšu savus uzvārdus un tēlus un likšu viņu mutēs vārdus. Tu sapratīsi, ka tā ir tikai nelaime kādam tēlam, kurš ir ļoti tāls tev. Tu nekad neteiksi nevienam to, ko esmu izdarījis, jo uzskatīsi to par personīgu noslēpumu.

Tavs naivums un atdevība mani glābs. Ritms mani trieks tālāk.

Esi sveicināts, rietumniek. Tu, kam slepkavība grēks un mazgadīgo sekss ir izvarošana. Tas esi tu, kurš nolicis savu laktu un domā, ka to pārkāpt ir grēks.

Alkas. Alkas mērcēties asinīs. Vainīgo asinīs. Es gribu mērcēties vainīgo asinīs. Un es alkstu būt tiesnesis. Tas, kurš atšķir vainīgos no svētajiem. Tas, kurš rīkojas pēc savas rokas un sava asmeņa. Rietumnieks domā, ka likumu kodekss izšķir viņa taisnību. Esmu redzējis pasaules melus, bet šie jau ir pārāk. Taisnību izlemj otra asminis, ne tiesa. Es gribētu, kaut tikai mans asminis varētu izvēlēt tavu elpu.

Citi ir sākuši just. Es kļūdijos. Es sevi nenoturēju. Viņi nojauš. Pagaidām es viņiem esmu tikai nedaudz citāds cilvēks. Pagaidām esmu tikai kā "mākslinieks." Man ir jātiek prom. Man ir jāmēģina būt normālam citā telpā.

Tas pats 27. decembris. Laiks nezināms..

Vēl viens cilvēks. Noleca. Nezinu kāpēc. Bet tā noteikti nav mana darīšana, jo tad būtu zinājis. Apmēram 20 gadus vecs.

Vai nu es esmu kaut ko pārpratis, vai arī man pavisam vairs nepatīk Ziemassvētku brīnumi.

Ja tuvākajā laikā barometra rādītāji nekritīsies, es savu melno uzvalku nenovilkšu.

"Tikai nesalūzti, esi stiprs," viņi saka un tā arī domā. "Saņemies, neraudi."

Un visi domā, ka esam saņēmušies un neraudam. Un mēs staigājam, it kā nekas nebūtu noticis un dzeram tēju kafeinīcā un runājam par visu to pašu, ko pirms nedēļas. Un tikai apskaujot tevi man sanāk no tevis izspiest asaras. Kādam pat varētu likties, ka pārāk necienīgi klusas. Tu turies, jo domā, ka es arī turos un esmu savācies.

Velns, kā man dažreiz gribētos mācēt sabrukt, lai tev vairs nebūtu siena, pret kuru atspiesties un atbalstīties. Gribas saļimt un noraut tevi līdzi, lai atsities, lai sāp. Cilvēki apspiež visādas emocijas, it kā tās būtu sliktas, neapzinoties, ka tā ir daļa no viņiem un tās vienkārša paslēpšana neko neatrisina. Pagātne ir mans liecinieks.

"Kas tevi nenogalina, tas padara tevi stiprāku." Nepavisam. "Kas tevi nenogalina, tas saēd tevi no iekšpuses."

27. decembra 20:00.

Tagad tev ir miers.

Skumjākais, ka negribēji iet. Sev doto saprot tikai lielu katastrofu priekšā. Kad ir jau pārlieku vēls.

Godīgi teikšu... Man ir daudz vairāk žēl par lietām, kuras atstāj novārtā un savas dzīves laikā tā arī nekad neesi novērtējis.

Ar cieņu,
Pierro.

Es zinu, ka jums ziemassvētki. Es zinu, ka šis ir mandarīnu, kolas un pīrādziņu laiks. Līdz ar to es savā veidā atvainojos (kaut man pilnīgi piedrāzt par jūsu apvainojumu vai sašutumu. Ja esat viegli ietekmējami, tad atsakieties no manis) par to, ko tagad rakstīšu.

Pa ceļam braucot es redzēju zābakus. To īpašnieks jauno gadu nesagaidīs. Viņam traucēja tikai viena lieta - atstarotājs, kura nebija. Un tikai viena smirdīgas plastmasas dēļ viņš šovakar neizņems dāvanas, kuras bija noliktas zem egles. Tas ir tas, ko es redzu.

Manai paziņai tieši šobrīd mirst tēvs. Tas ir ilgstoš process un tam nav nekāda sakara ar mašīnas notriekšanu vai giljotīnas asmeni. Tā ir lēna un mokoša nāve. Viņai gan viņš nekad nav tā īsti arī bijis, bet tas nemaina miršanas faktu.

Un tam pa vidu atkal esmu es. Radība. Radība, kurš cenšas just. Pa vidu esmu es - fakta cilvēks. Pat nāve nespēj manī izraisīt izbrīnu. Interesantākais ir tas, ka es saprotu visas sāpes, bet neizjūtu. Es saprotu, un tiešām saprotu sāpes,bet neizjūtu.

Kā pie paradīzes vārtiem vērtē cilvēku, kurš nav spējis sajust sāpes, bet ir visu ar prātu sapratis?

Esmu es atstājis jūs. Nudien, ak, kā esmu. Šeit es reti nu rakstu, jo intraverts velk. Mani neuztrauc muļķi, kuri apsmej manus rakstus, bet, kā redzējis esmu, es vairs nespēju sevi izteikt, lai jūs saprastu jūs, un jūsu dvēseles smagās.. Esmu zaudējis spēju atrast savām jūtām atrast vārdus, kas pierāda mani.

Pat "atsvešinājums" priekš jums liekas parasta lieta, kaut man tas pusi no pasaules apzīmē. Es nespēju jums uzrakstīt "melns", lai jūs saprastu, cik melns tas patiesi ir.

Jums šausmīga liekas slepkavība, un baidaties no tā kā no velna, kaut izlasot rakstu, par bērnu slepkavu, jūs asins izliešanu pielūdzat un alkstat.

Un varbūt pat rakstot pārlieku vēršos pie jums, varbūt pat stāstu par iedomu jums par daudz. Es vēlētos vairāk lai jūs zinātu, par šizoīdu, par personu slimu. Es vienkārši nezinu, vai rakstīt vairs vērts. Es rakstu sevi. Netīkama lieta. Man teikuši ir, ka pārlieku daudz īsu teikumu. Piedrāzt. Nospļauties. Apmīzt. Vēl vairāk.

Es tik nezinu, vai rakstīt vairs vērts. Vai nav šeit tikai spļaudekļu muļķi.

Velns, es nezinu, kā lai palīdz. Manas rokas vārda tiešajā nozīmē ir asinīs, bet tas neko nemaina. Itin neko. Es nezinu, ko lai dara, lai tu nenosaltu šoziem, bet darīšu, ko varu. Es atgriezīšos pie nolādētā ceļa, no kura esmu tik ilgi izvairījies. Ejiet dirst, politkorektie antizādzēji un anti laupītāji. Jūs varat visi kratīt savu politkorekto sirdi un stāstīt, cik tas ir ļauni un cik ļoti zagļus vajag kārt aiz pautiem pie sijām. Ja tev ir ko man teikt, tad tavu atvērto muti es uztveru kā vēlmi pazaudēt tavus jobanos zobus. Es mēģināju būt laipna kuņa, bet tas nestrādā šajā pasaulēt. Un varat gudri virināt savu rijamcaurumu par iespējām uz šīs pasaules un valsts, tas mani neskar. Es darīšu kas vien manos spēkos, lai viņa šoziem nenosaltu. Tas arī viss. Un es zagšu no tava sūda iepirkuma maisiņa tavus jobainos laša ikrus, lai dotu tos cilvēkiem, kuri pat nezina, ko ar tiem darīt. Es būšu tas kretīns, kuru negribi redzēt pie savas mašīnas un būšu tā kuņa, kuru Jūs nevēlēsieties redzēt savā kvartālā.
Es zinu, cik smagi esat strādājuši, lai nopirktu savu desu, maizi un sviestu. To es nekas neņemšu. Tā ir Jūsu. Tā ir pelnīta un Jums ir savu bērni, kuri jābaro. Nekad neņemšu pārāk daudz un nekad neņemsu no cilvēkiem, kuru drēbes knapi atbaida aukstumu. Bet apsarga kungs, uzmanies. Tavā veikalā ir radies vēlviens kretīns, kurš zina tavu darbu un kurš to apies, ja tiks dota kaut mazākā iespēja.

Sitiet mani, nīstiet, kuļaties savā naidā, kad redziet, ka apsargs kādu kārtējo kuņas dēlu aizved. Sitiet plaukstas savā perversajā naidā un laiziet savu pareizo, ne sūda nezogošo pakaļu. Tas ir Jūsu darbs - būt par pareiziem pilsoņiem.

Nosodi mani. Spārdi mani šķērsielā un mēģini tikt no vīrusa "Pierro" vaļā. Cik vien tev sirds ļauj. Tava sūda kāja nav ne pirmā, ne pēdējā, kuru esmu pārdzīvojis. Nīsti mani, tūlīt pat. Pievienojies leģionam un sāc izkliegt saukļus. Es tevi nenosodīšu. Neviens uz visas pasaules tevi nenosodīs. Tu būsi ticis vaļa no tā, kuru tev patīk uzskatīt par zemāku būtni. Tu to būsi pieveicis.

Kad es nonākšu pie Dieva, tā svētā un sķīstā, man būs smaga saruna par to, kas ir labs, un kas slikts.

Es neļaušu viņai nosalt. Un ja tev tas nepatīk, tad apķer savu somu.

Jo dziļāk iebridīsi kādu, jo tas vairāk kārpīsies ārā. Turi savu kausēto sieriņu un savu dzeramo jogurtu pie sirds. Turi, jo tas var nenonākt līdz ar tevi mājās. Sargi, sargies, sargiet.

ES. NEĻAUŠU. TEV. NOSALT.

Es diezgan bieži pieķeru sevi pie domas, kā būtu uz nāves sliekšņa. Ne uz klints malas vai krītošā lidmašīnā, nē. Neapzinoties fantazēju par mirkli, kad es uzzinu par kādu sev atklātu nedziedināmu slimību vai piespriestu nāvessodu. Tā doma vieš kaut kādu savādu brīvuma apziņu. Neatkarības vēsma nāves elpā. Zūd visas rūpes par nākotni un līdz ar to mainas tagadne. Tad var teikt visu, ko gribi un cilvēki nepārmet, jo drīz miršu. It kā laiks, kuru atlicis pavadīt virs zemes mainītu manu vārdu pareizumu. Tad mani smiekli cilvēkiem liktos nevis muļķīgi vai nevietā, bet drosmīgi.
Bet tam būtu jābūt kam neizdziedināmam, citādi izdzīvošanas instinkts noteikti visu izbojātu. Kāds varētu teikt, ka es nezinu, par ko es runāju. Bet es zinu gan.
Kāds varētu teikt, ka es vienkārši gribu, lai mani žēlo. Nē - es vienkārši gribu brīvdienas.

2. daļa.

Es uzskatu, ka man ir tiesības runāt par to skaļi, ko es tūlīt teikšu. Es uzskatu, ka esmu cilvēks, kurš drīkst par to runāt un kurš zina, ko saka. Un, ja es arī kļūdos, es par to neesmu sodāms nekādā mērā, ja mēs ņemam vērā faktu, kamdēļ es to saku.

Cilvēka smadzenes evolucionējas. Ja bērnībā esi pieskāries ugunij, tu to vairs nedari. To sauc par veiksmīgu audzināšanu. Ja esi slīcis, tad baidies no ūdens. To sauc par traumu. Ja, pirmo reizi, kad aizbrauci uz lielāku pilsētu, tevi gandrīz nosita un tev nepatīk pilsētas - tā ir muļķīga sakritība, kas nav uz neko stabilu balstīta. Bet smadzene nav tik vienkārša, lai vienmēr savilktu cēloni kopā ar sekām. Un dažreiz var izveidoties pavisam citādi tas viss. Pavisam ne tā, kā tas notiek klasiskajos gadījumos ar slīkšanu. Lūk, tad to sauc par slimību. Pēc manām domām, baidīties no augstuma vai slīkšanas ir tik pat normāli, kā baidīties no klauniem un sievietēm. Es nevaru teikt, cik tas ir racionāli un pamatoti, bet normāli. Par nelaimi (vai laimi) mēs visi nevaram baidīties un mīlēt vienas un tās pašas lietas. Bet ir vairākums, kurš izlemj, kas ir pareizi un kas nē. Ja tu svaidi uz auduma gabala krāsas, tu esi mākslinieks. Ja sāksi svaidīt ievārījumu un siekalas - tad tu esi ekstravagants mākslinieks. Ja metīsi jau beigta suņa iekšas, tad būsi slims.

Šī ir tā robeža, kuru cilvēki ir novilkuši, nosakot, kurš ir pieņemams un kurš nē. Un cilvēkiem, kuri nav izgājuši to ierasto, to klasisko smadzeņu evolucionēšanas ceļu, ko Jūs, tas ir nesaprotami. Bet, jā, Jūs esat daudz vairāk, kā jokainie. Tāpēc ir jāmanierē uz kraujas malas. Nav iespējams būt tādam, kā apkārtējie, bet būt tāds, kā esi, nedrīkst. Dažreiz ir jāparaud vietā, par kuru nāk smiekli un jāpaklusē citreiz. Un tikai tāpēc, ka ir dzīves laikā notikušas lietas, kuras smadzenes ir pārveidojušas nedaudz interesantākas. Un šoreiz es nerunāju par maniakāliem slepkavām vai izvarotājiem. Vienkārši par cilvēkiem, kuri ir jokaināki un kuriem ir jāpiedomā pat par saviem sejas vaibstiem, lai tie sanāktu citiem pieņemami.

Interesanti ir dzīvot pasaulē, kurā vairumam ir dotas tiesības spriest par mazākumu, noteikt tā diagnozi un kā tam būtu jādomā. Izstumjot citādākus mēs mēģinam paši sev un apkārtējiem izlikties normālāki.

1. daļa.

Es vēlētos vērst cilvēku uzmanību uz evolūciju. Bet ne visas cilvēci, kā anatomiska vai sociāla kopuma. Es vēlētos vērst uzmanību uz cilvēka smadzeņu evolūciju dzīves laikā. Mēs varam vilkt paralēles starp cilvēka smadzeni un civilizāciju kā tādu. Nešaubos, ka daudzi esat jau to darījuši, bet tomēr - ja nu kādam nav bijis laika:

Bērna pasaules nesaprašana un baidīšanās no spilgtām lietām - alu cilvēku mīti par zibeņiem un varavīksnēm.
Jaunības gadi ir vispiemērotākie informācijas uzņemšanai - Sengrieķijas filozofi, viss varenais "domāšanas" laiks.
Pusaudžu naids, ksenofobija, brutalitāte - viduslaiki ar visu savu inkvizīciju.
Pieauguša cilvēka centieni nostabilizēties ekonomiski - EU, OPEC etc.

Tālāk neturpināšu. Protams, variet mani labot un norādīt uz kļūdām, par ko būšu pateicīgs, jo tikai tā var tikt uz priekšu.

Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri vēl jo projām baidās no zibens un pērkona, kaut arī tiem nekas nedraud. Kaut vai mēs dzīvojam tādā vidē, kur nav indīgu zirnekļu, daudzi no tiem joprojām bīstas. Kaut viņu vecāki un vecvecāki nāk no šīs pašas zemes. Es īsti nezinu, kāda trauma ir cilvēcei radusies no viduslaikiem, bet tā noteikti ir milzīga. Vienkārši ir grūti noteikt pašam savu diagnozi. Mēs ļoti atšķiramies no austrumu, tuvo austrumu, dienvidu u.c. kultūrām. Ir rasisms, nacionālisms un vēl daudzi neskaitāmi naida veidi pret citām kultūrām, jo mēs tos nesaprotam. Esmu pārliecināts, ka Japānas salu iedzīvotājam ir pavisam citāda smadzeņu bērnība, kā mums. Tagad ir notikusi liela veida globalizācija un cilvēku pārceļošana un jaukšanās savā starpā un tas vairs nav tik jūtams. Neskatoties uz to notiek kari starp civilizācijām, kā demokrātijas vai komunisma uzspiešana. Tāpat arī starp cilvēkiem, pat ja viņi ir tikai divi vien. Nav svarīgi, kura ir pareizā doma - svarīgi, kurš ir stiprākais, kurš tiek pasludināts par slimo. Ar to es vēlētos turpināt...

Neatkarīgi no nekā, viss ir ciklisks. Neskatoties uz to, cik ļoti es cenšos atkal nenokļūt kādā nepareizā virpulī un negaisa vidū, tas vienkārši mani ierauj. Atklāti sakot, mani jau sāk mākt aizdomas par pasaules un notikumu uzbūvi kā tādu. Viss sakrīt tā, lai man būtu problēmas, pat ja neesmu klāt bijis. Un sakrīt vienkārši fatastiski. Nedaudz pat apskaužu spēju šādi visu iegrozīt.

Nakts vidū sakrāmēju savu somu un dodos. Nav svarīgs fakts, kur es dodos. Svarīgi ir tas, ka dodos prom. Atkal iekšā ir mūžīgā nepatika atvērt acis un skatīties apkārt. Un var nemaz nevainot kaut kādu ziemas depresiju, jo Jūs labāk par visiem citiem zinat, cik ļoti es gaidīju aukstumu.

Es netaisos attaisnoties un skaidrot, cik ļoti situācija nav pareiza. Cilvēkiem patīk izrādīt nepatiku pret mani un tam nav īpaši daudz saistības ar ko citu. Daudz vieglāk ir apgriezties un aiziet neskaidrojot, kā skaidrojot palikt.

Vēls vakars un autobusa šoferis izslēdzis gaismu. Klusu sēžu un vēroju apkārtējos. Parasti es to nedaru, bet šoreiz manu uzmanību piesaistīja sieviete. Skaisti sejas vaibsti un vienaldzība pret apkārt notiekošo savilka viņas seju cēlā veidolā. Garš mētelis un tik pat garas skropstas. Klusums. Tik autobuss lēnām dodas uz priekšu cauri tumsai. Ilgs laiks bijis, līdz kāda sieviete pievērš manu uzmanību šādi. Ir sajūta kā pēc seksa, kad vēro savu partneri un katru viņa kustību. Viss slaidais augums iedveš bijību un cieņu. Ar kaisli vēroju viņas kaklu. Tikai pēc brītiņa saprotu, ka tā nedrīgst darīt. Nedrīgst tik cieši uz kādu lūkoties. Var nesaprast. Es novēršos, un skatos ārā pa logu. Loga atspulgs viņu nodeva un es redzēju, ka viņa skatās uz manu pusi. Klusu pagriezu galvu un paskatījos pretī. Tās bija izteiksmīgākās acis, kuras esmu redzējis. Tik izteiksmīgs pretīgums uz manu pusi nebija veltīts sen. Vismaz nebiju manījis. Ar patiesu nicinājumu mani nopētīja un tad pagrieza galvu atkal uz loga pusi. Kakls. Viņas nolāpītais kakls nebija zaudējis ne kripatu erotisma vai kārdinājuma. Tikai citādi. Tikai pavisam, pavisam citādi. Katra viņas cēlā kustība nodod patiesu trauslumu. Acis manā rokā nekad uz mani tā neskatītos.

Atveru savas iekšienes durvis un ieeju atpakaļ. Tur neviena nav, bet balss mani uzrunā: "Tu esi atpakaļ? Tev tiešām nepatika tur ārā?" "Jā," es klusi nosaku un apsēžos stūrī, "Man tur pavisam nepatīk."

Pazuda romantika un vēlme. Izmira cerība un mēris pārņēma alkas, nogāza tās zemē un izvaroja. Es atkal esmu tavs naids, tavas bailes un tavs riebums acīs. Man ir tava nepatika pret cilvēci un tava noklusētā vēlme slaktēt. Man ir tas, kas tev neļauj naktīs un gulēt un par ko tu baidies ar kādu runāt. Tas viss man ir, manī, tieši blakus man.

Es esmu viss naids, bailes un riebums tavās acīs. Tu pareizi tās vērs.

Visu, ko gribēju teikt, jau pateicu sev. Rakstu te, jo: http://www.youtube.com/watch?v=kpgJKp47rXE .

Es neatceros, cik man bija gadu. Bērnība vispār ir samudžināts admiņu, sajūtu kamols. Nespēju to salikt pa plauktiem. Bet šo nakti gan atminu.
Māte mani divos naktī pamodināja un apģērba. Neko nepaskaidrojot aiz rokas veda ārā no mājas. Kad prasīju, man lika būt klusam. Bet manai bērna smadzenei viss jau bija skaidrs. Es vienīgi nožēloju, ka neļauj paņemt dažas vajadzīgākās lietas no mājām. Es zināju, kur stāv nauda un nodomāju, ka māte būs paņēmusi to jau pirms mēs mūkam no mājām. Ejot klusu pie sevis apcerēju prātā paliekošos un atvadījos no viņiem. Tā es gāju klusēdams līdzi, kamēr mani rāva uz priekšu steigā. Tad apstādināja un iežmiedza kaut ko rokā. Tas bija binoklis. Māte norādīja uz kādu spīdekli debesīs un teica, k ašo komētu varot redzēt ļoti, ļoti reti. Ja mēs ne šonakt būtu to apskatījuši, tad Dievs vien zina, kad. Es gan pašu komētu neatceros.
Es stāvēju savā jaciņā naktī, salā, piespiedis aukstu binokli pie acīm un neredzēju ne velna, jo tās bija ūdens pilnas.