pierro:

Esmu es atstājis jūs. Nudien, ak, kā esmu. Šeit es reti nu rakstu, jo intraverts velk. Mani neuztrauc muļķi, kuri apsmej manus rakstus, bet, kā redzējis esmu, es vairs nespēju sevi izteikt, lai jūs saprastu jūs, un jūsu dvēseles smagās.. Esmu zaudējis spēju atrast savām jūtām atrast vārdus, kas pierāda mani.

Pat "atsvešinājums" priekš jums liekas parasta lieta, kaut man tas pusi no pasaules apzīmē. Es nespēju jums uzrakstīt "melns", lai jūs saprastu, cik melns tas patiesi ir.

Jums šausmīga liekas slepkavība, un baidaties no tā kā no velna, kaut izlasot rakstu, par bērnu slepkavu, jūs asins izliešanu pielūdzat un alkstat.

Un varbūt pat rakstot pārlieku vēršos pie jums, varbūt pat stāstu par iedomu jums par daudz. Es vēlētos vairāk lai jūs zinātu, par šizoīdu, par personu slimu. Es vienkārši nezinu, vai rakstīt vairs vērts. Es rakstu sevi. Netīkama lieta. Man teikuši ir, ka pārlieku daudz īsu teikumu. Piedrāzt. Nospļauties. Apmīzt. Vēl vairāk.

Es tik nezinu, vai rakstīt vairs vērts. Vai nav šeit tikai spļaudekļu muļķi.