Es zinu, ka jums ziemassvētki. Es zinu, ka šis ir mandarīnu, kolas un pīrādziņu laiks. Līdz ar to es savā veidā atvainojos (kaut man pilnīgi piedrāzt par jūsu apvainojumu vai sašutumu. Ja esat viegli ietekmējami, tad atsakieties no manis) par to, ko tagad rakstīšu.

Pa ceļam braucot es redzēju zābakus. To īpašnieks jauno gadu nesagaidīs. Viņam traucēja tikai viena lieta - atstarotājs, kura nebija. Un tikai viena smirdīgas plastmasas dēļ viņš šovakar neizņems dāvanas, kuras bija noliktas zem egles. Tas ir tas, ko es redzu.

Manai paziņai tieši šobrīd mirst tēvs. Tas ir ilgstoš process un tam nav nekāda sakara ar mašīnas notriekšanu vai giljotīnas asmeni. Tā ir lēna un mokoša nāve. Viņai gan viņš nekad nav tā īsti arī bijis, bet tas nemaina miršanas faktu.

Un tam pa vidu atkal esmu es. Radība. Radība, kurš cenšas just. Pa vidu esmu es - fakta cilvēks. Pat nāve nespēj manī izraisīt izbrīnu. Interesantākais ir tas, ka es saprotu visas sāpes, bet neizjūtu. Es saprotu, un tiešām saprotu sāpes,bet neizjūtu.

Kā pie paradīzes vārtiem vērtē cilvēku, kurš nav spējis sajust sāpes, bet ir visu ar prātu sapratis?