pierro:

2. daļa.

Es uzskatu, ka man ir tiesības runāt par to skaļi, ko es tūlīt teikšu. Es uzskatu, ka esmu cilvēks, kurš drīkst par to runāt un kurš zina, ko saka. Un, ja es arī kļūdos, es par to neesmu sodāms nekādā mērā, ja mēs ņemam vērā faktu, kamdēļ es to saku.

Cilvēka smadzenes evolucionējas. Ja bērnībā esi pieskāries ugunij, tu to vairs nedari. To sauc par veiksmīgu audzināšanu. Ja esi slīcis, tad baidies no ūdens. To sauc par traumu. Ja, pirmo reizi, kad aizbrauci uz lielāku pilsētu, tevi gandrīz nosita un tev nepatīk pilsētas - tā ir muļķīga sakritība, kas nav uz neko stabilu balstīta. Bet smadzene nav tik vienkārša, lai vienmēr savilktu cēloni kopā ar sekām. Un dažreiz var izveidoties pavisam citādi tas viss. Pavisam ne tā, kā tas notiek klasiskajos gadījumos ar slīkšanu. Lūk, tad to sauc par slimību. Pēc manām domām, baidīties no augstuma vai slīkšanas ir tik pat normāli, kā baidīties no klauniem un sievietēm. Es nevaru teikt, cik tas ir racionāli un pamatoti, bet normāli. Par nelaimi (vai laimi) mēs visi nevaram baidīties un mīlēt vienas un tās pašas lietas. Bet ir vairākums, kurš izlemj, kas ir pareizi un kas nē. Ja tu svaidi uz auduma gabala krāsas, tu esi mākslinieks. Ja sāksi svaidīt ievārījumu un siekalas - tad tu esi ekstravagants mākslinieks. Ja metīsi jau beigta suņa iekšas, tad būsi slims.

Šī ir tā robeža, kuru cilvēki ir novilkuši, nosakot, kurš ir pieņemams un kurš nē. Un cilvēkiem, kuri nav izgājuši to ierasto, to klasisko smadzeņu evolucionēšanas ceļu, ko Jūs, tas ir nesaprotami. Bet, jā, Jūs esat daudz vairāk, kā jokainie. Tāpēc ir jāmanierē uz kraujas malas. Nav iespējams būt tādam, kā apkārtējie, bet būt tāds, kā esi, nedrīkst. Dažreiz ir jāparaud vietā, par kuru nāk smiekli un jāpaklusē citreiz. Un tikai tāpēc, ka ir dzīves laikā notikušas lietas, kuras smadzenes ir pārveidojušas nedaudz interesantākas. Un šoreiz es nerunāju par maniakāliem slepkavām vai izvarotājiem. Vienkārši par cilvēkiem, kuri ir jokaināki un kuriem ir jāpiedomā pat par saviem sejas vaibstiem, lai tie sanāktu citiem pieņemami.

Interesanti ir dzīvot pasaulē, kurā vairumam ir dotas tiesības spriest par mazākumu, noteikt tā diagnozi un kā tam būtu jādomā. Izstumjot citādākus mēs mēģinam paši sev un apkārtējiem izlikties normālāki.