Iespēju zeme
Kaut kā biju piemirsis uzrakstīt, ka LV iespējas pastāv. Lieliskas iespējas!

Tātad, vienu dienu man zvana un saka, ka grib mani ņemt darbā. OK. Ņemiet. Pasakiet, kas jūs esat un ko jūs gribat, lai varam sākt apspriešanu par manu lietderību. Bet nē, šoreiz uzņēmuma pārstāvis ņem iniciativu savās rokās un saka, ka pirms stāstīt par uzņēmumu, esot obligāti jāsatiekās. Labi, visādi brīnumi ir redzēti, nolēmu aiziet. Kaut gan minimālu info man izdevās izdabūt par uzņēmumu, tomēr saprast par manu potenciālo pienesumu uzņēmumam nebija iespējams.

Aizgāju uz interviju. Ofiss, es pat teiktu, ka labā vietā. 1 minūtes gājienā no Jūgendstila pērlēm. Pagalmā vācu mašīnbūves 2-3 gadīgi modeļi ar personalizētiem numuriem. So far so good. Taisos jau zvanīt pie durvīm, kad tās tiek atvērtas. Es esmu gaidīts! Ieved pārrunu zālē, piedāvā kafiju. Es, protams, neatteicos, par to saņemēmu siltu ūdeni ar dubļiem. Bet nu tas tā. Mēdz gadīties, ka visi dzer tēju un kafija ir negadījums. Un tad sākās pats interesantākais - intervija. Intervēja mani Načaļņiks (N). (Intervija, protams, notika krievu valodā. Bet, protams.).
N. Sveiki!
Es. Sveiki!
N. Aizpildiet, lūdzu, anketu.

Anketā ir pamatdati un ailīte par vēlamo algu. Es ierakstīju nedaudz vairāk, nekā saņem Rīgas mērs brīvostā. N ātri iepazinās ar anketu.
N. Tātad, cik gribat algu?
Es. Tik cik ierakstīju.
N. OK, pirmdien sākam...

P.S. Kas, kāpēc un kā man būs jādara - esot komercnoslēpums, tikai pēc līguma parakstīšanas.
P.S.S. Es norunātajā pirmdienā devos apskatīt Latvijas āres...