;o))... tam pat liekas ir lielāka nozīme... tā ir tā kā dāvana sev pašai... Kad viss liekas, sajiet grīstē, vajag tikai sākt... un tu vairs nedomā ne par ko citu ... tikai toņu un pustoņu attiecības, tikai kompozīcija, tā krāsu dīvainā smarža... un nekā vairs nav, vismaz nav nekā, kas būtu svarīgāks... pāris stundu un tu esi , ka no jauna piedzimis... tad izej ārā un visa pasaule rotaļājās jaunās krāsās, jo acs vēl meklē tās sakarības visapkārt, var redzēt TĀDAS lietas, kuras tev pat prātā nebija nākušas, mūzika skan savādāk, gaiss smaržo fantastiski ...;o) Un tad no rīta tu pieej tam darbam klāt un netici savām acīm, ka tas ir tevis radīts ;o)) Kas vispār var būt labāks... uz šīspasaules. Ne katram tā paveiksies, Iru vienkārši nolemta laimei, tāpēc arī tik dīvaina ;oDDD