Šodien dzirdēju stāstiņu, varbūt izdomātu, bet varbūt arī nē. Par žīdu viltību. Vai citiem vārdiem - par ebreju spēju izdomāt izeju šķietamās bezizejas situācijās, spēju, kuras izkopšanā milzu ieguldījumu ir devuši visi ierobežojumi un represijas, ar kurām ebrejiem ir bijis jāsastopas gadsimtiem ilgi.

PSRS. Laika posms - kāds no kariem starp Izraēlu un tās tuvākiem kaimiņiem. PSRS dzīvojošie ebreji arī izdomā palīdzēt Izraēlai. Savāc naudu. Pat diezgan lielu naudu, veselu koferi. Bet kā izvest? Turklāt, par naudas vākšanu un plānoto izvešanu jau laicīgi ir uzzinājusi visur esošā un modrā VDK. Tikmēr savāktās naudas koferis atrodas sinagogā. VDK nolemj pagaidīt un seko situācijai. Tikmēr no ārzemēm ierodas viesis un dodas uz sinagogu. Paliek tur divatā ar rabīnu visai ilgi, tad dodas projām, bet VDK par izbrīnu, nekādu koferi nenes, tikai nelielu somu. Uz robežas tālais viesis tiek rūpīgi pārbaudīts, bet nekādas liekas naudas vai vērtslietu, kurās iespējams pārvērtusies nauda, arī nav. Nākas cilvēkam atļaut ceļot tālāk. Pats interesantākais ir tas, ka arī sinagogā naudas vairs nav. Kur tā palikusi?

Tikai pēc kāda laika atklājies, ka operācija bijusi pavisam citādāka. Izmantota iespēja atjaunot iznīcināto naudu. Viesis ar rabīnu esot divatā pierakstījuši banknošu numurus, un pašas banknotes iznīcinājuši, par ko sastādīts akts, jo viesis esot bijis kādas bankas darbinieks ar šādām pilnvarām. Tālāk pāri robežai bijis tikai jāpārved akts ar banknošu sarakstu, un iznīcinātās naudas vietā esot izsniegta jauna nauda.