Pārdomas par tehniku
Pēdējo pusgadu ir aktīvi lietota trauku mazgājamā mašīna. Tā lieta rullē, trauki ir tīri, spoži un smaržīgi. Bet...
Kauč kā inženieri vēl nav pietiekami piestrādājuši pie visas tehnoloģiskās ķēdītes. Joprojām trauki mašīnā ir jāsaliek ar rokām. Ārā jāņem ar rokām. Un vēl vairāk - ja kāds ēdājs savu šķīvi un dakšiņu/karoti un krūzīti ir aiznesis uz savu istabu, tie vēl ir uz virtuvi jānogādā. Tāpat arī ar izņemšanu - joprojām kādam ir viss samazgātais jāsaliek pa attiecīgiem virtuves plauktiem un atvilknēm.
Tas pats arī ar veļas mazgājamo mašīnu. Prasītos kāds kustīgs agregāts, kas veļu no no groza nogādātu līdz mašīnai un tur ievietotu, bet pēc izmazgāšanas izliktu žāvēties, un pēc izžūšanas atkal smuki saliktu to pa plauktiem, bet to kas jāgludina - izgludinātu un tad novietotu īstajā vietā. Gara acīm redzu arī tālāko - agregāts varētu jau laicīgi nopētīt visus mājiniekus, atklāt mazgājamos apģērba gabalus un aicināt labprātīgi tos novilkt. Ja aparāts sajustu, ka kādam zeķes nelāgi smako, tad būtu pieļaujama pat neliela vardarbība, ka klients tiek nogāzts gultā un zeķes ar steigu novilktas.
Te nu būtu inženieriem un izgudrotājiem plašs darbības lauks, lai visu automatizētu.