"Pļāpu specialitātēs" tomēr būtu stingri jānodala profesionālās un akadēmiskās programmas. Vēsture un filozofija, manuprāt, ir kas tāds, kas būtu jāstudē cilvēkam, kurš gatavs atlikušo mūžu veltīt pētniecības darbam un stutēt zinātni, paralēli lasot lekcijas un nododot zināšanas nākamajai paaudzei - tas pats attiecas uz teoloģiju, klasisko filoloģiju, mākslas vēsturi, muzikoloģiju utml. Tādu speciālistu nevajag daudz, stingri ņemot, pat ļoti maz, taču jābūt zināmam skaitam, no kā izvēlēties. Pārējie, - kuriem nepietiek talanta vai entuziasma, reizēm var kļūt par erudītiem žurnālistiem - kuru vajag vēl mazāk - vai mācīties klāt ko citu, ar ko pelnīt iztiku.
Savukārt, visādas sabiedriskās attiecības, "sabiedrības vadība" menedžments, mārketings utml., manuprāt kā magnēts pievelk visus, kam talanta nav nevienā jomā, bet ir ilūzija, ka attiecīgais diploms ļaus iesēsties kādā siltā kantorī, kur štancēt frāzes un poverpointa prezentācijas. Iestāties un mācīties jebkurā šādā programmā ir nesalīdzināmi vieglāk nekā iemācīties matemātikas vai ķīmijas minimumu, kas ļautu studēt ko eksaktu, - tad nu arī traucas kā mušas uz sūdu.