Man sākās jau trešais caurais gads pēc videnes, nākamgad visticamāk kaut ko pastudēšu vakarā vai neklātienē. Iespējams, ka tā būs žurnālistika, jo interesē, gribas iemācīties vēl labāk izteikties. Taču es to noteikti nestudēšu studēšanas pēc un pilnīgi pieļauju, ka nepabeigšu, ja man nepatiks vai parādīsies citas intereses.

BET es zinu atbildi/es uz pukstā uzstādīto jautājumu, par tiem, kas studē studēšanas pēc, un tās ir:

1. Vecāki liek studēt. Es pabeidzu videni, atradu darbu un līdzko tas bija iespējams, pametu vecāku dzīvokli. Daudzi grib turpināt parazitēt uz vecāku ledusskapja un dzīvojamās platības vēl nedaudz ilgāk, bet re, vecāki jauno absolventu negrib redzēt visu dienu pie kompja, tāpēc dzen studēt. Nu jāiet ir.

2. Ģimenes tradīcijas. Visi ģimenē ir ar augstākajām izglītībām, daži pat vairākām, un jaunajam cilvēkam nepietiek spēka pateikt, ka viņš vēlas vēl gadiņu vai dažus padomāt un redzēt dzīvi.

3. Sabiedrības attieksme. Lai gan daudzviet pasaulē t.s. "Gap year" ir vispārpieņemta prakse, pie mums ir tāds Padomju mantojums daudzu smadzenēs, kas liek uzskatīt, ka kārtīga cilvēka dzīves ceļš ir skola->videne->augstskola->darbs_profesijā. Un ja tu pēc videnes nekur neiestājies, tad kļūsi par lohu. Un šo te tiešām var just no vienas daļas cilvēku. Tāpēc arī jaunais absolvents grib ieņemt "normālu" stāvokli sabiedrībā, kura nodeva ir iet apgūt zinības augstākās izglītības iestādē.

4. Ģeogrāfiskais faktors. Ir gana daudz cilvēku, kas ir no ārrīgas un kuriem gribas prom no dzimtās miesta uz pilsētu. Tā kā darba Rīgā nav mega daudz, tad ir jāiet studēt.


Bet es gribu visus iedrošināt - ņemtiet vismaz vienu brīvu gadu. Es savu trīs gadu izvēli absolūti nenožēloju. Man šajā laikā bija iespēja pastrādāt nozarē, par kuru gribēju ar studēt, un es sapratu, ka to tomēr nevēlos. Ietaupīju ārkārtīgi daudz laika, nervu un naudas. Un tas nav vienīgais pluss.