1)...un ir jau arī! Visi man pazīstamie policisi un profesionālā dienesta karavīri ir atzinuši, ka viņu darbs atstāj iespaidu uz psihi. Tas, protams, nenozīmē, ka viņi visi kļūst par slepkavām vai agresoriem, iespējams, pat vairākumam izdodas saglabāt garīgo līdzsvaru, taču ikviens no viņiem ir paaugstināta riska grupā. To atzīst gan psihologi, gan attiecīgo profesiju pārstāvji. Protams, arī ieroča pastāvīgā klātbūtne nav vienīgais faktors, jāņem vērā arī visi citi ar profesiju saistītie stresori, taču Viens No faktoriem tas nenoliedzami ir!
2) Pati būdama sīka, trausla kundzīte, es tomēr uzskatu, ka, nebūdama policiste, militārpersona vai vismaz reportiere no karadarbības zonas, labprātāk iztieku bez ieroča. Iespēja sastapt slikti audzinātu tēviņu ar beisbola nūju, protams, pastāv, bet vismaz tikpat reālas, ja ne vēl reālākas ir iespējas:
a)sajaukt slikti audzināto tēviņu ar visnotaļ labi audzināto kaimiņu, kurš ar beisbola nūju iznācis palūkot, kas pagalmā trokšņo;
b)hormonu svārstību/alkohola/pilnmēness ietekmē izšaut uz tikpat trauslu kundzīti, kura mani nosaukusi par resno slampu (es, protams, sevi uzskatu par pārāk savaldīgu, lai ko tādu darītu...noteikti arī staltais jaunelis ar jurista izglītību sevi par tādu uzskatīja);
c)atstāt neaizslēgtu seifu laikā, kad mājās viesojas ļoti ziņkārīgi draugu bērni;
d)pēc trešās vīna pudeles sagribēt nodemonstrēt smuko aksesuāru dažiem tikpat iereibušiem daugiem (nē, es, protams, skaidrā būdama tagad varu apzvērēt visām psihologu ekspertīzēm, ka nekad, nekad. Tāpat kā par zvanīšanu bjušajam brūtgānam vai dejošanu uz bāra letes - absolūti neprātīga uzvedība!)
3)Tikai viens jautājums - vai puisim, kurš tagad mēģina atkratīties no mūža ieslodzījuma bija nepietiekamas likumu zināšanas?