Sēžu mājās, slimoju ar kaut kādu vīrusu un papildus tam vakar arī zobs, apsāpējās.
Pamanīju - pēc pusotra gada pauzes, dienasgrāmatu atsākusi rakstīt sieviete, kura reiz, pirms 10arpus gadiem mani iepazīstināja ar šo fenomenu, kuru dēvē par "cibu".
Viņu es reiz savstarpējās sarunās dēvēju par "karojošo pacifistu", jo viņa diezgan nepārprotami pauda viedokli: "Mēs esam par mieru un pret vardarbību jebkurās tās izpausmēs. Ko? Jūs neesat pret vardarbību? NOŠAUT UN IZNĪDĒT VAJAG JŪS VISUS!!!"
Lasu cibu un domāju - nez pēc cik gadiem Latvijās mērogā sāksies tā saukto "homofobu" medībās?
Nu tādās:
-Gejus mīli?
-Nē.
-Uz sārtu!
Cibā jau pirmie aizmetņi pamazām iezīmējas.
Gan jau vēl kāds "tolerantais" pamanīsies iemest ar akmeni nepopulārai attieksmei pret toleranci.
Tu daudz gejus pazīsti? Es nevienu- nu tā personīgi. Vienu lezbieti zinu. Kā Tev šķiet, tiešām manā apkārtnē nav neviena geja? Vai viņi visi veiksmīgi slēpjas? :) Mana personīgā sajūta, ka cilvēkiem ir bail pateikt, ka viņi ir geji, jo sabiedrības attieksme ir ļoti negatīva. Tāpēc arī tie praidi un tml., lai vispār sabiedrība redz, ka šādi cilvēki arī ir starp mums. Ne tik daudz viņiem vajag tās laulības un tml., cik sajūtu, ka viņi ir atzīti par līdztiesīgiem. Tas pats ar daudzām slimībām un tml. Ka Tu cilvēkam pasaki, ka esi slims ar to un to, un uz Tevi sāk skatīties ar bailēm un šaubām. Mūsu sabiedrība ne sevišķi pieņem savādākos. Īpaši traki tas ir skolās, kad vecāku- tie kropļi un tml. izpaužas bērnu vardarbībā pret citādākajiem. Un mana pārliecība, ka katram cilvēkam, kurš nekādā veidā neapdraud apkārtējos, ir jāļauj dzīvot tā, kā viņš grib. Jo laimīgāki cilvēki būs mums apkārt, cilvēki, kuriem nebūs jāuztraucas par to, vai viņus pieņems vai nē, jo laimīgāka būs arī mūsu dzīve :) Vo- novērtē, cik daudz uzrakstīju tikai tāpēc, lai Tu saprastu manu nostāju ;D