Iz piezīmēm
Paskat, nupat jau Rīgas sirdī jūtos kā tūrists. Tur jauns veikals, te kaut kādi kebabi, aiz stūra vairs nav krogs, bet dāmu zeķu bode, makdonalds vairs nav tikai restorāns, bet arī kafejnīca, tikai Gerkena veikals uz Elizabetes ielas stāv, kur stāvējis. Bet kur tad vest patiesu tūristu? Uz Brīvdabas muzeju? Nē! Uz centrāltirgu!

Jā, centrāltirgus — tā ir īstā vieta uz kurieni vest tūristus. Lūk, te ir patiesās nacionālās vērtības un dabas draugu-sētnieku neskarti skati. Bioloģiskā daudzveidība, jā. Tikai šeit vistiešāk varēs sajust to Vecrīgas glamūra pretstatu, ko sniegs neskūtais, bet par izsmēķa galu priecīgais bezpajumtnieks. Varbūt pat ne īsts bezpajumtnieks. Varbūt vienkārši par mani mazāk kopts tūrists no Āgenskalna. Īsāk sakot, kultūra un galvaspilsētas zieds pilnā krāšņumā.

Un tālāk. Tālāk tur ir tramvaja pietura. Tā, kas pie kanāla. Tas ir īsts Bābeles tornis, kur sajaucas visas valodas un rases. Tur sabozies tantuks, tur baloži, tur kaijaki, tur kaijas, tur nigers (atvainojiet — cilvēks ar tumšu ādas krāsu). Cits vīrelis, sargādams savus zvēru sprostus, grauž maizes ņuku. Baloži skatās viņam taisni mutē. Kaija, kas sēž uz paša centrālā laternas staba, nebīšos šī vārda, dirš no saviem augstumiem. Un nodirš visus — gan tanti, gan nigeru (atvainojiet - cilvēku ar tumšu ādas krāsu). Vīrelis ar sprostiem tiek cauri sveikā, bet gandrīz pakrīt zem tramvaja.

Man salst kājas, jo izejamās kurpes. Nāk tikai tramvaji uz kaut kādu Fridriķa ielu. Kur ellē ratā vispār tāda ir? Un vēl viens tramvajs uz Fridriķa ielu.
Un vēl. Šķiet, ka laiks ir drēgns un pretīgs. Nē! Tā ir ziema — tā jābūt.

Beidzot mans!

Sēžot tramvajā, pa gabalu ieraugu kaut ko līdzīgu depo, ielu nezinu, bet izskatās pēc tramvaju kapsētas, un nupat es kļūstu pavisam tramīgs, jo nav pārliecības, ka tieši tā nebūs šī tramvaja pēdējā pietura, lai gan noteikti būs. Man nevar tā veikties. Tomēr pabrauca garām. Skaidrs, tātad atpakaļceļā.

Jā! Nacionālā bagātība! Degošs plastmasas maisiņš miskastē, kas piedūmo ļaužu pilnu tramvaja pieturu.