D-pils — Grēku pilsēta
Šī ir kaut kāda grēku pilsēta, jeibogu. Pirmkārt — jau pa ceļam sākās tāds lietus, ka tālāk par stūri nēēēēēēēēēēko nevarēja redzēt – acis kvadrātainas, bārda sirma. Tak i viens pjanijs pidars uz veļika no nekurienes izstreipuļoja uz šosejas, mēģinādams noturēt līdzsvaru. Tā bremzējis un pārmīzis jēgu es nebiju bijis. Elle un Indija, tātad.
Labi. Izmetuši pāris liekus lokus, tomēr nokļuvām viesnīcā, no kurienes, pēc iečekošanās, devāmies uz «Gubernatoru». Viņu speciālo alus nogaršošu rīt. Jā, varbūt rīt.
Vobšem, izejam no lokāla, tak ārā tumšs kā ellē pie nodzēstiem ugunskuriem, elektrību līdz šejienei, šķiet, nes ar mugursomām, jo ielas apgaismojums praktiski neeksistē. Ā, jā, un atkal kāds pārdūris debesis, un gāž kā pie pieaugušajiem. Vietējo Rimi atradu tikai pateicoties nafigācijai, taču no Rimi uz viesnīcu nafigācija mani sūtīja ratā, kur remonta dēļ ceļš slēgts.
To, kur atrodos — nesaprotu, ibo neko nevar saskatīt. Braucu uz ņuhu, čuju, bet bez poņas. Cik noteikumus pārkāpu, lai tiktu līdz šejienei — toč nezinu. Bet nu tas, ka uztaisīju vienu maksas pagriezienu — tas stopudova. Labi, ka ārā tumšs, gāž lietus, vāģis melns un liecinieks klusē.

Jā, un internetus arī viņiem te dod tikai pa baitam dienā. Labi, ka caur trubu var kurbulēt.

Vobšem normāla atpūta, jā.

Bet tagad jūtos pelnījis: