Tikai tā
Mani nedaudz biedē tas, ka visu šo nedēļu es pie sevis dungoju Across The Universe, paurī gan skan Rufus kavers nevis Bītlu oriģināls.

Šodien, pie ēkas kurā atrodas mans kantoris, kāds jaunietis jautāja vai es šeit dzīvoju, uz ko atbildēju :"Nē, strādāju.". Un ne strupi, ne ļauni, bet tas bija viss ko pateicu pirms aiz aizvēru aiz sevis durvis. Kāpjot uz otro stāvu, pie sevis domāju — vai nevajadzēja pajautāt ko viņš gribēja. Tas būtu cilvēcīgi, ja?

Vēl, pavisam nesen, divas mazas meitenes rotaļājoties mēģināja noturēt līdzsvaru braucošā trolejbusā. Spiedza un smējās, kamēr es lasīju grāmatu. Kad pēc kārtējā spiedziena es novērsos no lasāmvielas un uzlūkoju bezbēdīgos bērnus, tā vienkārši, ne ļauni un bez uzspēlēta naida, bet viena no viņām noķēra manu skatienu, trolejbusā iestājās klusums un miers.

Un pāris dienas atpakaļ man kāds ļoti tuvs cilvēks jautāja aptuveni tā :"Kāpēc tu esi tik ļauns?".

Rufus Wainwright: Across The Universe