Divi vienā
Turpinot par velosipēdu — ir trīs lietas.
Pirmkārt man izdevās, pēc pilsoņa Rupuča padoma, uz nobrukušā bortkompūtora uzstellēt vajadzīgo km skaitu. Tagad lepni rēgojas 907 nobrauktie km.
Otrkārt — jau atkal gribējās, un knapi noturējos, uz trīs dāmām uzkliegt :"Malā, kuces!". Kaķīti logā, bļaķ, ieraudzīja. Rīvējās kaķītis, bļaķ, gar loga rūti. Tad lūk! Es arī, bļaķ, to kaķīti ieraudzīju, un flokšus logā ieraudzīju, un velreiz, bļaķ, to kaķīti ieraudzīju, un to visu izdarīju pārvietojoties ar ātrumu 23 km/h. Man, nezkāpēc, nevajadzēja strauji apstāties un vēl patipināt uz pretējo pusi, lai piebāztu degunu pie stikla un apskatītu, bļaķ, kaķīti logā, kas rīvējas gar rūtīm.
Bet treškārt! Ir arī pozitīvs moments. Braucot ar velosipēdu nejauši gadās iesēsties aiz kādas jaukas freilenes. Un garām nevar tikt nepakam. Un tad nekas cits neatliek kā lūkoties uz freilenes glītajām kājām un to, kas ir virs kājām, jo garām nevar tikt nepakam.
Otra lieta.
Es tā aizdomājos par cibu. Un izdomāju, ka es nekad nedzēsīšos. Es ar augstu paceltu galvu ļaušu lietotājam
perkons apputēt ar vēstures pelniem un apaugt ar biezu sūnu segu. Neizdvest nevienu nopūtu. Nevienu pašu. Un tad es būtu kā aiz gramatām aizkritusi teātra programmiņa. Un tad, kad pēc daudziem gadiem, kāds mani nejauši uzies, nopūtīs putekļus un pašķirstīs — tad man būs labi ap sirdi.
upd:Pēdējā rindkopa labi iet kopā ar F.Sinatra: My Way
Всем плакать пять минут.