Nākošie Brieži, jeb truba bērniem
Sporta klubā, kur dien' dienā piestāgāju, tiek trenētas mūsu topošās zvaigznes – gan peldēšanā, gan dažādos citos sporta viedos, tajā skaitā boksā.
Pa lielām šaibām es viņus visus, nu tos peldētājus un citus censoņus, pat neievērotu, ja vien reizēm ģērbtuvēs netiktu uzrīkotas kādas spalgās klaigāšanās sacensības vai kādas nebūt citas kaitinošas atrakcijas.

Bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par puišiņu ar boksa cimdiem un telefõnu.
To, ka lielākā daļa pēc saviem treniņiem, tas ir vismaz ~7 min. (laiks ko pavadu ģērbtuvē), sasēž kā strazdi uz soliem un lūr savās viedierīcēs, biju pamanījis jau sen. Cik konkrēti ilgi viņi to dara — nezinu, tak i neinteresē. Katrā ziņā tad, kad atgriežos no treniņa, viņu vairs ģērbtuvēs nav.

Bet ir viens eksemplārs, kurš nav no visa tā klaigātāju bara. Viņš parasti sēž nostāk no visiem, apātiski ieurbies savā elektrõniskajā draugā un spaida tā kristāldzidro ekrānu. Padomāju — tas nekas, ka apvēlies kā sivēns, gan jau sūri sporto, treniņā dikti nogurst un tādā veidā atvelk elpu, atpūšas. Vobšem, Dievs ar viņu, lai jau sēž, ja viņam tā gribās.

Vakar, man ejot uz kortiem, nāk puikiņš pretī — pār plecu boksa cimdi, galva nodurta, kaut ko meditē trubā. Gandrīz stenderē ievilka. Noguris, nodomāju. Bokseris, nodomāju.

Es savu treniņa programmu beidzu pēc divām stundām. Atgriezos ģērbtuvēs, bet tur — pie sava skapīša, tāpat ar nodurtu galvu stāv puikiņš un tupī telefõnā. Divas (divas) stundas, bļeaķ! Divas! Pa šo laiku bija paspējis cimdus nolikt uz sola.

Sportists, nodomāju!