Ja īsumā, tad vakar no rīta kantorī slaucīju aizkustinājuma asaras. Vispār es to darīju divreiz, bet otreiz dēļ gruža acī.

Lūk, bet par to pirmo reizi.

Vakar, līdzīgi kā šorīt, pie kantora dežūrēja poliču buss un tvarstīja gājējus, kuri šķērsoja ielu tam neparedzētā vietā. Nu tos, kuri nevar savu rumpīti aiznest desmit metrus tālāk un izmantot regulējama krustojuma priekšrocības.

Tas tā – prologam.

Nu jā, un sagadījās tā, ka viena no vajātajām persõnām bija VIŅA — ze kolēģe!

Nezinu, kā tas bija, kā nebija, bet izvērtās vesels detektīvs ar pakaļdzīšanos.

Policists (jauns, dzīves nenobružāts gurķis) VIŅU noķēra biroju ēkas otrajā stāvā, par ko saņēma skaļus pārmetumus, kas skanēja aptuveni tā :" Vai tev un tiem pārējiem dienaszagļiem nav nekas prātīgāks darāms sabiedrības labā?!".
Kārtībsargs, pieklājīgs jauns cilvēks būdams, apjautājās uz kurieni kundze tā steidzoties.
— Uz darbu!, paziņoja VIŅA.
— Un kur Jūs strādājat?, tincināja VIŅŠ
— MEŽĀ!, neapjuka likuma pārkāpēja.

Šādu atbildi godīgais likuma kalps nebija gaidījis un izvilcis protokolu vēlējās to aizpildīt.
— Vārds, uzvārds?
— Zane Liepiņa!, atkal jau izrādīdama attapību, paziņoja VIŅA.
— Personas kods?

Šāds pavērsiens savukārt izrādās negaidīts VIŅAI, tomēr kods tika nosaukts, kas paradoksālā kārtā nesakrita ne ar vienu rēģistros atrodamās Zanes Liepiņas kodu.

— Vai nu tas nav jūsu personas kods vai jūs nesauc Zane Liepiņa!, aizdomu pilns secināja vīrietis-policists.
— Lūdzu uzrādiet dokumentus!, VIŅŠ turpināja.

Tiek uzrādīti dokumenti.

— Bet Jūs tomēr nesauc Zane Liepiņa! Kāpēc Jūs melojāt?
— A es aizmirsu kā mani sauc, un kā jums vispār kauna nav šādi tērēt manu laiku un nodokļu maksātāju naudu?!, un ar šiem vārdiem tika iznīcinātas jebkādas policista cerības uz labo šajā pasaulē.

Policists nopūtās, saprotot savu nožēlojamo stāvokli un dzīvi kā tādu, izrakstīja brīdinājumu un aizgāja.
Viņa, savukārt, šorīt, ejot garām patruļas busam, padeva labu rītu ar rokas mājienu.