as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

man gados 8-12 bija labs draugs, ģimenes arī draudzējās, un bija fenomenāli iet pie viņa ciemos, jo bija liela māja, krutas spēles un visādas aizrautības, piemēram, reiz viņš man stāstīja, ka no pārmērīgas kolas dzeršanas viņam kuņģa gabaliņi nāk pa muti ārā, un rādīja arī tādus mazus sarkanus punktiņus. pavisam mazu viņš mani ieslēdza istabā, un teica, ka zeme griežoties. es neticēju, viņš teica, lai paskatos ārā pa logu, bet pavisam uzmanīgi, skatījos, skatījos, un sāku redzēt- lēni, bet griežas gan. tas bija šausmīgi, gandrīz sāku raudāt, teicu, lai viņš mani laiž ārā, bet viņš teica, ka atslēgs durvis tikai tad, ja apsolīšu viņu precēt, kad izaugsim lieli.

biju maza un prātīga meitenīte, un godīgi teicu, ka tā apsolīt nevaru, laiks rādīs. tad sāku brēkt, un mammas atnāca un izlaida mani ārā.
viņš mani nosauca par rakstāmgaldu, bet toreiz visi tā mani sauca, tāpēc neņēmu galvā.

bet, jā, tad viņam tajos divpadsmit gados parādījās draudzene, un mana pasaule sabruka. ne jau tāpēc, ka man būtu bijusi pa viņu romantiska interese, ja godīgi, tajā vecumā mani absolūti apmierināja vienpusēja tvīkšana, jo, goda dieva vārds, nebija skaidrs ko tik mazgadīgi pārīši dara, kad nosauc sevi par pārīšiem, es pārāk daudz zināju par seksu, jo biju salasījusies laternas bēniņos, un man likās, ka tā ir tāda pārāk abstrakta lieta mūsu vecumam, un tomēr vienīgais, kas tā kārtīgi atšķir mīlestību no draudzības, vot. mana pasaule sabruka tāpēc, ka pie viņa ciemoties vairs nebija interesanti. viss, ko šie abi darīja, bija tupēšana pie tv satelītfilmām diezgan lielā un nomācošā klusumā, pie tam no tā dīvāna burtiski staroja sajūta, ka šis paredzēts divām personām. tā nu es gāju rotaļāties ar viņa drusku kaitinošo māšeli, kuras raudzībās viņš bija mani bildinājis.

no tā laika līdz, jāatzīst, vēl diezgan ilgi pāri pilngadībai mani allaž vajāja pārliecība, ka ir kaut kāda meiteņu šņite, kas to vien gaida, kā uzbrukt pasaulē aizraujošākajam vīrietim un sašpricēt viņā kaut ko tā kā notrulinošu, tā kā kaut kādu anestēziju, kaut kādu absolūti idiotisku pārliecību, ka laime var būt tik ikdienišķa.

vienreiz nospēru savas vidusskolas lielās mīlestības draudzenes telefonu, lai palasītu, cik izsmalcinātas īsziņas viņš raksta. kļuva teju fiziski slikti. tos pašus banālos zaķīšus kaķīšus ko visi, nekādas mākslas, nekādas izdomas, nekādas unikalitātes. būšana divatā nobeidz jebkādu individualitāti, es nospriedu, un man galvā droši vien ieskanējās kaut kas no "don't marry her, fuck me" mūzikas sērijas.

kāpēc es visu šito? tāpat vien. pauze starp filmu skatīšanos, tagad taisu vakariņas un gaidu, kad t. būs atpakaļ no veikala... aizdomājos. par to, ka pieaugšana nozīmē nomiršanu, un no nāves man vēl aizvien ir bail, bet citādi. citādi ir citādi. neatceros, kurš un kad ir teicis, ka banālas lietas notiek tikai ar citiem. protams, ir skaisti, ticēt, ka tevi nesagaida identisks scenārijs kā tos, kas neprasīti bārsta savu pieredzi. un dažreiz ir skaisti, ja nesagaida. dažreiz ir vēl skaistāk, ja viss notiek taisni tā kā allaž ir noticis, ir atvieglojums attapties nebūt īpašam, jo kļūst vieglāk pašam sevi saprast.

bet tāpēc mokos meklējot stāstu kā vēl nekad. uzlikt pirkstu uz precīzi tās vietas, kas parādītu kaut ko universālu, kaut ko vienkārši skaistu, kaut ko dziļi saprotamu un visos ierakstītu, liekas daudz grūtāk nekā izdomāt. kaut ko "unikālu".

bet tik ļoti gribas ko tādu, kam pati spētu noticēt.