Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

Nov. 21st, 2016 08:47 pm

ar vācu meiteni mēs satikāmies pludmalē un uzreiz sāka gāzt. apsēdāmies zem kaut kāda jumta, cerot, ka pāries. nepārgāja. tā kā stundām. un tad kaut kad mums piesitās suncis. te ir pilns ar klaiņojošiem suņiem, nav īsti skaidrs, vai maz vispār eksistē koncepts- kādam piederoši suņi. bet tie suņi šausmīgi gribētu piederēt. jā, viņi ir kārni un izsalkuši, bet primāri tomēr ubago uzmanību. konkrētais suncis izskatījās kādu pārīti slimību pārnēsājošs, ar kaut kādu nervu gļuku, viņam visu laiku raustījās ausis, pie tam purns saplēsts, jēls... vienvārdsakot, tāds šunelis, kuru gribas triekt prom, bet neparko nevar aiztriekt. pienāca cits suns, viņš tūlīt agresīvi viņu aizrēja prom un saritinājās mums pie kājām.

d. vienā brīdī aizgāja pēc kaut kā dzerama un ēdama, mēs ar vācu meiteni palikām divatā. pēkšņi tukšajā pludmalē uzpeldēja kaut kāds jokains tips, kas apstājās pāris metru attālumā un sāka blenzt. uzreiz atcerējos, ko nozīmē ceļot vienai. ne jau bail, drīzāk iepriekšparedzams nogurums no tā, ka nāksies tūlīt laipni atšūt līdz bezgalībai un i tad neatšūsies, pa lielam, kamēr neatradīsies d. atpakaļ, neatšūsies noteikti, to visu var redzēt tai glūnīgā tūkstošreiz atskatītā skatienā. mēs ar vācu meiteni saskatāmies nopūtā, un tad tieši tips sāk nākt uz mūsu pusi. un suncis viņam metas virsū. neko nedara, tikai rej un rūc, bet ir biedējoši, un tie sunči parasti mierīgi mierīgi. džeks pamēģināja norimdināt sunci, nesanāca, beigās padevās un atkāpās.

d. atnāca ar kaut kādām mazām uzkodām, suns neuzprasījās, un mums arī negribētos dot - neliks mieru, un tā. ejot prom, izķeksēju pēdējo cepumu. un suns izskatījās pārsteigts. tā it kā tik nobružātai radībai neviens vairs neko nekad. jautājoši ostīja, līdz uzdrošinājās apēst. un tad nāca līdzi. ar distanci, neuzbāzīgi, bet pārliecinoši- jūs esat mani cilvēki un viss.

nokļuvām līdz cita suņa teritorijai, viņi saskatījās, suncis skumji apstājās, apsēdās un ļāva mums aiziet.

tik atpazīstamas ilgas pēc sava cilvēka. piederēt. aizsargāt. un vienkārši klusi gulēt pie kājām.

ne pirmais suncis ar tādām acīm un tādām sajūtām. pirmais, kas metās aizstāvēt, tas gan.

žēl viņu. ne tāpēc, ka neēduši. tāpēc, ka iekodēti piederēt.

7 comments - Leave a commentPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Comments:

From:[info]lennay
Date:November 21st, 2016 - 06:13 pm
(Link)
Jocīgi. Es Filipīnās desmit gadu laikā neredzēju nevienu pašu skumju ielas lopu. Noplukuši, netīri, atbaidoši, briesmīga paskata, bet tik pašpietiekami un tik pašapzinīgi čillo.
From:[info]alefs
Date:November 21st, 2016 - 07:58 pm
(Link)
Jauks ieraksts.
From:[info]liljabrik
Date:November 21st, 2016 - 08:30 pm
(Link)
pēdējā laikā šķiet, ka viņi ir daudz līdzīgāki cilvēkiem, nekā kaķi. cilvēki prot slēpt savas sociālās piederēšanas alkas aiz 'cool game' kamēr sunim visas emocijas ir uz sejas.
From:[info]blond
Date:November 21st, 2016 - 10:03 pm
(Link)
suņi... līdzīgāki cilvēkiem... cilvēki prot slēpt ... kamēr sunim visas emocijas ir uz sejas? kaut kas ačgārni pateicies laikam?
From:[info]blond
Date:November 21st, 2016 - 10:01 pm
(Link)
skumji.
From:[info]bljanna
Date:November 22nd, 2016 - 01:40 am
(Link)
Tu pa tūkstošiem km attālumu izdarīji tā, ka tagad man skumji un gribas adoptēt to noplukušo sunci.
From:[info]missalise
Date:November 22nd, 2016 - 08:07 am
(Link)
Paldies, ka padalījies ar šo stāstu.