Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

May. 26th, 2016 10:23 am

pārliecību, ka kaut kas dzimumdalīšanas domāšanā ir pakaļā, šo pārliecību atceros dabiski sevī ieplūstam kopš pāris gadu vecuma. līdz ar pirmo "meitenes tā nedara", līdz ar pirmo neļaušanu gulēt kopā ar brālēniem, jo puikas un meitenes vienā gultā neguļ, ar pirmajām spēlēm "mājās", kur man bija jāpaliek šķūnī un jāgatavo ēst un es spītīgi brēcu, ka fuck you, kāpēc es nevaru būt vīrs un iet uz darbu, principā visās tajās lomu rotaļās man šķiet, man baudu sagādāja tikai tad, ja pie sievietes lomas pienācās arī upura loma,

(es gan, jāatzīst, septiņu gadu vecumā, visticamāk pārlasījusies bēniņu žirafes un princeses + meksikāņu seriāli, ļoti centos ieviest sadzīvē rotaļu "spēlējam izvarošanās", kur idejiski kādam būtu man jāuzbrūk, bet citam jāizglābj, bet citi bērni snobēja lielisko spēles ideju, un augstākais, ko dabūju, bija spīdzinošā kutināšanas spēle, kur jāiztur minūte nekustoties, vai arī jāatzīstas noslēpumā, bet enīvei)

piemēram, nolaupītā žurnāliste no motopelēm, kuru uzstājīgi pieprasīju arī piesiet pie krēsla, jo citādi nav pa īstam. visādi citādi, taisīju izsmalcinātas histērijas katrreiz, kad man lika darīt meiteņu darbus, un malkas ciršana vēl aizvien ir sūri grūti izcīnītais darbiņš, kas sagādā nenormālu prieku arī tāpēc, ka cīņa par cirvi bija diezgan pasmaga. un tad izdomāju sev mierinājumu: a sievietes kāzās var vilkt jebkādu kleitu, bet vīriešiem nabagiem jāģērbjas par pingvīniem defoltā. bet jau pēc pusgada izdomāju, ka, fuck it, es savās kāzās gribu pingvīnkleitu, bet vīrs man būs baltā uzvalkā, vienkārši lai citādāk. sešu gadu vecumā. man nav ne jausmas no kurienes tas viss līda ārā, bet līda tikpat ātri kā veģetārisms, raudot par mirušām vistām pusdienās, pieaugušajiem par milzīgu uzjautrinājumu. "napaga cālītis, kāpē tā jādara cālītim" ar pilnu muti pinkšķēja penija.

lasot rudevskas murgus, vispār jebkurus murgus, ka mums tagad atņems ģimeni vai kaut ko par vīriešiem lupatām, jo sievietes stipras, pohuj, kuru no sūdiem, iedomājos, ka var taču šī netaisnības sajūta iedzimt arī pretēji iekšā. grūti to iztēloties, bet varbūt ir skuķi, kas, jau piedzimstot, līksmi vicina rozā vagīnas pa gaisu sajūsmā. un bārbijas izmanto, nevis kā es, izpētot visas fiziski iespējamās seksa pozas, bet pucējot un šrubējot viņu mazās vanniņas. varbūt dažiem bērniem ir dzimums. un vēlāka apziņa, ka to kāds grasās "atņemt", tā ir tikpat kodīga un savā ziņā pārspīlēta, kā iedzimtā sajēga par dzimumu pilnīgi lieko nevienlīdzību?

14 comments - Leave a commentPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Comments:

From:[info]nulle
Date:May 26th, 2016 - 10:56 am
(Link)
"Žirafes" un "Princeses" septiņos gados, tā varētu būt bagāža visam mūžam.
From:[info]penny_lane
Date:May 26th, 2016 - 11:01 am
(Link)
nu, dažu labu meksikāņu seriāla ainiņas man iespiedušās stipri spēcīgāk. kopā ar kkādu gone wrong lokālo bērnu šovu, kur džeku taisījās dzīvu sadedzināt, ja viņš nepateiks, kurš ir gada īsākais mēnesis.

labi atceros, ka ar asarām acīs stāvu pie teļļuka un izmisīgi brēcu "februāris" pa visu māju.

latviešu erotikas mēģinājumi salīdzinoši bija tādas drusku nesaprotamas pasakas.
From:[info]nulle
Date:May 26th, 2016 - 11:11 am
(Link)
Tā neko pasakas. Ar ilustrācijām...
From:[info]penny_lane
Date:May 26th, 2016 - 11:16 am
(Link)
zīlītē arī bija ilustrācijas. un pimpji gadās pa ceļam vēl agrāk, visādos čurājošos dzērājos un tā.

domā, bērnu šausmīgi traumē tieši neglīts dzimumaktu foto?
From:[info]kihelkonna
Date:May 26th, 2016 - 11:04 am
(Link)
ziņoju. es meitai no dzimšanas vilku baltas, dzeltenas, zaļas, smilškrāsas drēbes. tām pa starpu gadījās arī dažas rozā, dāvinātas. meita par varēm gribēja vilkt tieši tās, un jau pusotra gada vecumā viņu bija daudz vieglāk apģērbt, ja drēbes bija gaiši rozā. citām drēbēm viņa nikni pretojās. ir, ir daudziem bērniem dzimums, pat tad, ja viņiem ir bezdzimuma paskata māte.
From:[info]kihelkonna
Date:May 26th, 2016 - 11:06 am
(Link)
un otram bērnam arī man ir dzimums
http://klab.lv/~kihelkonna/353848.html
From:[info]penny_lane
Date:May 26th, 2016 - 11:15 am
(Link)
orientācija jau nav obligāti dzimums, man domāt.

rozā posmu atceros visām mazmeitenēm, bet gan ne tik agrā vecumā, tiesa.

bet vispār šis ir interesanti, piedzimšana vai nepiedzimšana ar dzimumu. no kurienes tas rodas?
From:[info]kihelkonna
Date:May 26th, 2016 - 11:19 am
(Link)
es atzīstu tikai evolūcijas bioloģijas tipa skaidrojumus. cilvēki bez dzimuma riskē neatstāt pēcnācējus. jo niknāk kādam gēnos ielikts dzimums un interese par pretējo dzimumu, jo lielāka varbūtība, ka viņam būs daudz pēcnācēju, un tiem savukārt arī būs tas pats gēnos ielikts. dabiskā atlase uz interesi par vairošanos. bet tev doma uz citu pusi aizlidojusi, droši vien ne par tēmu atbildēju.
From:[info]penny_lane
Date:May 26th, 2016 - 11:24 am
(Link)
again. sava dzimuma apziņa un interese par pretējo dzimumu man šķiet, nav obligāti saistīta.

bet, jā, mani laikam interesē cēloņi, nevis vispārējā virzība uz iespaidīgu vairošanos.
From:[info]kihelkonna
Date:May 26th, 2016 - 11:27 am
(Link)
faktus katrs var interpretēt pa savam. kādā pētījumā dažus mēnešus veciem zīdaiņiem rādīja bildītes, un fiksēja, cik sekundes viņi uz katru bildīti skatījās. meitenes ilgāk skatījās uz puķītēm, sirsniņām, vispār apaļām lietām, kas būtu asociējamas ar drošības sajūtu. puikām labāk patika asi priekšmeti, saviebtas sejas un sprādzieni. (dažu mēnešu vecumā vēl nav dzimumu stereotipu.)
From:[info]f
Date:May 26th, 2016 - 11:23 am
(Link)
bērniem patīkot košas krāsas, kāds stilists man reiz teica.
bet laikam arī tas tomēr nav visiem.
From:[info]penny_lane
Date:May 26th, 2016 - 11:27 am
(Link)
es vispār krāsoju matus, lai bērni man pievērstu uzmanību un smaidītu sejā.

(kkādi pedofīla gājieni, ja tā padomā)
From:[info]f
Date:May 27th, 2016 - 08:34 am
(Link)
redz kā, nevar vairs būt vienkārši labdabīgs, bērnus mīlošs cilvēks. uzreiz pedofīls.
From:[info]kochka
Date:May 26th, 2016 - 01:23 pm
(Link)
Pat nezinu, vai tas labi vai slikti, ka bērnībā man nebija jāpiedzīvo kaut kādi lomu dalījumi (gan jau ka bija, bet ne tik kliedzoši vai ierobežojoši). Varbūt man vnk bija bieza āda, neņēmu nevienu galvā un darīju kā gribēju. Reizēm likās jocīgi, ka bieži man piedāvāja spēlēt puiku lomas. Man tas nepatika, jo tās spēles likās garlaicīgas, taču labāk nekā spēlēt aizmigušas princeses. Bet vecāki īpaši neiebilda, ja ar brāli apmainījāmies apģērbiem. Man liekas, ka bērnībā valdīja samērā liela brīvība. Un pagalmā laikam lielākais ekscess bija tas, ka kāds puika pārdzīvoja, ka zaudējis SKUĶIM skriešanā. Bet toreiz es to vēl nesapratu, jo tanī vecumā es domāju, ka skuķis ir lamuvārds, nevis meitene.

Tad pieaugot sastapos ar cilvēkiem, kas šķiet no cita kosmosa. Un tad bija tāds izbrīns, tiešām mūsdienās cilvēki tā domā?

Rudevskai ieteiktu palasīt Ibsena lugu "Spoki". Tik veca luga un pašsaprotamas idejas, bet rādās, ka dažiem nav.