as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

Pat nezinu, vai tas labi vai slikti, ka bērnībā man nebija jāpiedzīvo kaut kādi lomu dalījumi (gan jau ka bija, bet ne tik kliedzoši vai ierobežojoši). Varbūt man vnk bija bieza āda, neņēmu nevienu galvā un darīju kā gribēju. Reizēm likās jocīgi, ka bieži man piedāvāja spēlēt puiku lomas. Man tas nepatika, jo tās spēles likās garlaicīgas, taču labāk nekā spēlēt aizmigušas princeses. Bet vecāki īpaši neiebilda, ja ar brāli apmainījāmies apģērbiem. Man liekas, ka bērnībā valdīja samērā liela brīvība. Un pagalmā laikam lielākais ekscess bija tas, ka kāds puika pārdzīvoja, ka zaudējis SKUĶIM skriešanā. Bet toreiz es to vēl nesapratu, jo tanī vecumā es domāju, ka skuķis ir lamuvārds, nevis meitene.

Tad pieaugot sastapos ar cilvēkiem, kas šķiet no cita kosmosa. Un tad bija tāds izbrīns, tiešām mūsdienās cilvēki tā domā?

Rudevskai ieteiktu palasīt Ibsena lugu "Spoki". Tik veca luga un pašsaprotamas idejas, bet rādās, ka dažiem nav.

(Reply)