Hm, mocījos ar otra pasīvo agresiju, kas izveda, bet ar to visu pati pamazām ieslīdēju un tā pārņēmu, ka pārstāju vispār teikt ko otram. Jau izlīdu no tā laukā, but the damage is done un mācība tāda [sev], ka var izdoties tik viltīgi tur ieslīdēt, ka pat nepamani. Bet, protams, tas nav nekāds attaisnojums etc, izmēģināju, vnk būšu acīgāka. Tā laicīgā sevis apzināšanās un runāšana prasa baigo treniņu, kura laikā sanāk feili. Bet augam.

Man vispār šķiet, ka pasīva agresija ir viena no vistrakākajām lietām vispār. Es arī ļoti bieži joprojām jūtos absolūti bezspēcīga, kad ar to sastopos. Es pat varu saprast un piefiksēt, ka šis tagad notiek, bet neesmu attīstījusi nekādu labu rīcības stratēģiju. Izņemot pilnīgu kontakta pārtraukšanu, bet ne jau vienmēr to var/gribas.

Aha, man sākumā bija tā, ka otrs sēž blakus un nerunā un es pamazām, pa minūtēm sāku slīkt kaut kādā ārprātā, ka gribas aizskriet uz mežu un raudāt. Un tad iestājas numb. Bet samanedžēt sevi, lai pateiktu, ka eu, piedod, bet šitā tu nevari darīt ar mani, te ir kas cits jādomā, nesaņēmos. Pašas reakcija 'aizver širmi'. Ar laiku jau it kā piefiksēju, ka vnk otram vajag aiziet savā alā un tas var nebūt saistīts ar mani, ka to tik asi nav jāuztver. Bet jebkurā veidā ir traumējoši, ka kāds staigā apkārt, tu jūti, ka priekšmeti tiek likti dusmās, bet otram svēta pārliecība, ka tevi sargā no sevis. Tiesa, jo īpaši muļķīgi, ka lieliski saprotot, cik tas ir briesmīgi, pati sāku tā darīt.

Jap. Dari jau tāpat, jo tas ir vienīgais, ko pazīsti. Turklāt tad, kad es tā uzvedos, man bija izteikti svarīgi, lai vismaz priekš sevis "man vienmēr būtu taisnība un es rīkotos PAREIZI, kamēr otrs dara to huiņu".

Arvien mazāk svarīgi būt labajam un pareizajam, jo attiecības nav nekāds karš, visi reizēm sadara muļķības, jautājums, ko ar to darīt.

Jup, svarīgais ir repair. Sākt mācīties runāt, ja abi apzinās, tad jau var palīdzēt viens otram, kam nu kurā brīdī ir 'skaidrais prāts' :D

jā, bet tikai tad, ja tur ir kaut kāda reciprocitāte. tb, es, piemēram, vairs netaisos ikreiz būt tas "skaidrais prāts", lai gan esmu uz to spējīga gandrīz vienmēr. man ir attiecības, kurās es esmu gadiem ilgi vienmēr bijusi pretimnākoša un iecietīga pret pasīvu un aktīvu agresiju, un tā fckn apgarotā eņģeļa loma arī nav laba.

aha, tāda jau doma, ka abi kaut kur nāk pretī, kur labāk sanāk. bet tas viss vispār šķiet tāds high level, tur kopā jāsanāk diviem ar iq un eq un vēl gribēšanu, ķīmijām etc..

šis jau attiecas ne tikai uz romantiskām attiecībām.

bet šobrīd mans uzstādījums ir - nafig man kaut ko mazāk par high level? domāju, ka ar mani ir forši būt attiecībās (jebkādā veida - gan draudzīgās, gan romantiskās, gan profesionālās), es gribu pretī cilvēkus, kuri ir motivēti, ieinteresēti un spējīgi "turēt līmeni".

laikam jau pareizā attieksme, kuru ieviest :)