Aha, man sākumā bija tā, ka otrs sēž blakus un nerunā un es pamazām, pa minūtēm sāku slīkt kaut kādā ārprātā, ka gribas aizskriet uz mežu un raudāt. Un tad iestājas numb. Bet samanedžēt sevi, lai pateiktu, ka eu, piedod, bet šitā tu nevari darīt ar mani, te ir kas cits jādomā, nesaņēmos. Pašas reakcija 'aizver širmi'. Ar laiku jau it kā piefiksēju, ka vnk otram vajag aiziet savā alā un tas var nebūt saistīts ar mani, ka to tik asi nav jāuztver. Bet jebkurā veidā ir traumējoši, ka kāds staigā apkārt, tu jūti, ka priekšmeti tiek likti dusmās, bet otram svēta pārliecība, ka tevi sargā no sevis. Tiesa, jo īpaši muļķīgi, ka lieliski saprotot, cik tas ir briesmīgi, pati sāku tā darīt.