27 November 2014 @ 11:37 pm
 
Ļoti daudz domāju par kādu TED video, ko nesen noskatījos. Tajā tika runāts par to, ka mums vajadzētu skatīties ar aizdomām uz dzīves pārliecīgu pielīdzināšanu stāstam. Es to šobrīd izjūtu ļoti izmisīgi, proti, neatbilstību starp iedomāto stāstu un realitāti. Stāsta versijā man būtu jābūt stiprākam un labākam cilvēkam, kurš pieņem labākus lēmumus, risina problēmas laicīgi un varonīgi saņemas un tiek galā ar visām grūtībām. Stāsta versijā ir neredzamas drošības jostas, un mēs zinām, ka varonis pēc lūzuma punkta piecelsies, ievilks elpu un, skanot iedvesmojošai mūzikai, visu atrisinās, uzveicot gan pasauli, gan pats sevi, vai notiks brīnums, un viss atrisināsies pats no sevis. Dzīves versijā nekādu drošības jostu nav.
Viņš tajā video uzsver, ka cilvēki, runājot par savām dzīvēm, lieto poētiskus salīdzinājumus, un gandrīz neviens nesaka "my life is such a mess".
Es ļoti stipri uztveru savu dzīvi kā stāstu, un, kaut arī es esmu pilnīgi par to, ka pārnestās nozīmes un līdzības mums palīdz izdzīvot tikpat mistiskā un iedarbīgā veidā kā ticība Dievam, stāsti mums palīdz saprast un redzēt lietas labāk, tajā pašā laikā, es domāju, ka reizēm mēs tik ļoti turamies pie stāsta versijas, ka ļaujam savai dzīvei nejēdzīgi samudžināties.
Man liekas, ka tas tagad notiek ar mani - kā es te nesenm rakstīju - it kā es daru pareizās lietas, un tomēr ir sajūta, ka ir gadījies iekļūt kaut kādā aizspogulijā, ka šī ir "nepareizā dzīves versija", mazliet saskrāpēta un izkropļota. Bet varbūt vienkārši dzīve nav iedomu pasaulē uzmesta plāna atveidojums realitātē. Pārāk liela iedzīvošanās stāstā ir gluži bīstama, mēs taču zinām, ka autors var arī pats savā stāstā nejauši nomirt.
 
 
( Post a new comment )
extranjero[info]extranjero on November 28th, 2014 - 06:35 am
Paldies. Tikai tas ir nevis TED, bet tikai TEDX, kas ir jāuztver mazāk nopietni. ;)

Viņš nedaudz nesakarīgi izteicās, bet būtībā “don't buy the story at its face value”.

Tā ir problēma racionālistiem, kas nolēmuši atteikties no pagātnes mītiskā skatījuma un atstājuši tikai zinātni, kas it kā ļauj būt objektīvam un brīvam no aizspriedumiem. Bet tagad viņi sāk aptvert, ka cilvēka domāšana pašos pamatos ir balstīta uz stāstiem un pasakām. Agrāk cilvēki prata navigēt caur šiem stāstiem un nezaudēt saikni ar realitāti.

Piemēram, Viduslaikos gan islāmā, gan kristietībā zinātnieki bija ļoti reliģiozi. Man šķiet, ka vairums pašu kristiešu labi saprata, ka stāsti par Jēzus atnākšanu nav jāuztver burtiski, bet tie kalpo kā iedvesmas avots, ar kuriem mēs varam sevi identificēt un savu dzīvi padarīt par daļu no šī cildenā stāsta. Bet tad atnāca racionālisti un pateica, ka tas viss ir māņi, ka vienīgais veids saprast pasauli ir objektīvais empīrisms, un izmeta visus mītus vēstures mēslainē. Taču ar to tika izmesta arī spēja vadīties šajos mītos un pāri palika tikai burtiskā interpretācija. Ironiski, ka reliģiskais fundamentālisms ir balstīts uz tādu pašu apgaismības laikmeta radīto burtisko interpretāciju. :D
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on November 28th, 2014 - 10:43 am
Tur ir runa par tā saucamo narrative fallacy?

Man liekas, ka (ne-salmu) racionālistiem mērķis ir mazliet citāds. Var padomāti, vai jūs, piemēram, gribētu ārstēties pie ārsta, kura viedoklis par medicīnu / jūsu gadījumu konkrēti ir balstīts uz "stāstiem un pasakām"? Racionālisti vienkārši aicina apzināties, ka mītiskās domāšanas izmantošana lēmumu pieņēmšanā, īpaši ja tie skar citus cilvēkus, var būt ne tā labākā ideja.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
extranjero[info]extranjero on November 28th, 2014 - 11:13 am
Precīzi, doma ir par to, kā “narrative fallacy” vietā ieraudzīt, “life is a narrative”.

Tas nav pret racionālismu, bet to, ka dzīve ir daudz dziļāka, lai ar vienu pašu racionālismu varētu tālu aizbraukt. Tie paši ārsti to labi ilustrē – pie viņa atnāk pacients un stāsta savu stāstu. Ārstam no šī stāsta ir jāprot izlobīt, kas patiesībā ir noticis. Tad sākas ārstēšana, un atkal ārsta žargonu pacients nesapratīs – viņam vajag stāstu, lai pacients piekristu dzert zāles, pat ja šķiet, ka sākumā tās nepalīdz. Un kad pacients būs izārstējies, viņam būs savs stāsts par to brīnumu, ka Dievs viņam ir devis iespēju dzīvot tālāk. Un varbūt ārsts tajā stāstā nefigurēs, bet ar to mēs varam sadzīvot.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on November 28th, 2014 - 11:32 am
Tik ilgi, kamēr pacients neizdomā, ka ar Dievu vai brīnumiem ir tā, ka viņu dēļ ārsti kļūst nevajadzīgi... vēl sliktāk, ja tā izdomātu pats ārsts.
(Reply) (Parent) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on November 28th, 2014 - 01:09 pm
man ļoti patiktu ārstēties pie tāda ārsta, es vienk. neesmu biomedicīnas fans.
(Reply) (Parent) (Link)