Ļoti daudz domāju par kādu TED video, ko nesen noskatījos. Tajā tika runāts par to, ka mums vajadzētu skatīties ar aizdomām uz dzīves pārliecīgu pielīdzināšanu stāstam. Es to šobrīd izjūtu ļoti izmisīgi, proti, neatbilstību starp iedomāto stāstu un realitāti. Stāsta versijā man būtu jābūt stiprākam un labākam cilvēkam, kurš pieņem labākus lēmumus, risina problēmas laicīgi un varonīgi saņemas un tiek galā ar visām grūtībām. Stāsta versijā ir neredzamas drošības jostas, un mēs zinām, ka varonis pēc lūzuma punkta piecelsies, ievilks elpu un, skanot iedvesmojošai mūzikai, visu atrisinās, uzveicot gan pasauli, gan pats sevi, vai notiks brīnums, un viss atrisināsies pats no sevis. Dzīves versijā nekādu drošības jostu nav.
Viņš tajā video uzsver, ka cilvēki, runājot par savām dzīvēm, lieto poētiskus salīdzinājumus, un gandrīz neviens nesaka "my life is such a mess".
Es ļoti stipri uztveru savu dzīvi kā stāstu, un, kaut arī es esmu pilnīgi par to, ka pārnestās nozīmes un līdzības mums palīdz izdzīvot tikpat mistiskā un iedarbīgā veidā kā ticība Dievam, stāsti mums palīdz saprast un redzēt lietas labāk, tajā pašā laikā, es domāju, ka reizēm mēs tik ļoti turamies pie stāsta versijas, ka ļaujam savai dzīvei nejēdzīgi samudžināties.
Man liekas, ka tas tagad notiek ar mani - kā es te nesenm rakstīju - it kā es daru pareizās lietas, un tomēr ir sajūta, ka ir gadījies iekļūt kaut kādā aizspogulijā, ka šī ir "nepareizā dzīves versija", mazliet saskrāpēta un izkropļota. Bet varbūt vienkārši dzīve nav iedomu pasaulē uzmesta plāna atveidojums realitātē. Pārāk liela iedzīvošanās stāstā ir gluži bīstama, mēs taču zinām, ka autors var arī pats savā stāstā nejauši nomirt.