Precīzi, doma ir par to, kā “narrative fallacy” vietā ieraudzīt, “life is a narrative”.

Tas nav pret racionālismu, bet to, ka dzīve ir daudz dziļāka, lai ar vienu pašu racionālismu varētu tālu aizbraukt. Tie paši ārsti to labi ilustrē – pie viņa atnāk pacients un stāsta savu stāstu. Ārstam no šī stāsta ir jāprot izlobīt, kas patiesībā ir noticis. Tad sākas ārstēšana, un atkal ārsta žargonu pacients nesapratīs – viņam vajag stāstu, lai pacients piekristu dzert zāles, pat ja šķiet, ka sākumā tās nepalīdz. Un kad pacients būs izārstējies, viņam būs savs stāsts par to brīnumu, ka Dievs viņam ir devis iespēju dzīvot tālāk. Un varbūt ārsts tajā stāstā nefigurēs, bet ar to mēs varam sadzīvot.