te

Hmm.. Es vienmēr esmu prātojusi par to, kā rakstnieki spēj uzmeistarot kaut ko pēc pasūtījuma. Tas galu galā nav reāls notikums, kas Tev jāapraksta, ne pētījums par noteiktu problēmu vai savu domu izklāsts - tas ir fantāzijas auglis, kas lielā mērā atkarīgs no iedvesmas, kas nerodas pēc pasūtījuma. Un, kad dzirdu, ka ar tādu un tādu autoru noslēgts līgums par tik un tik turpmāko darbu izdošanu, kas nemaz vēl nav tapuši, tad man kaut kā jocīgi paliek: nu, kā - kā viņi zina, ka spēs to izdarīt?!
Lūk, kādu melno caurumu manā galvā atsvaidzināji!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav tik traki, prakse un aktīvs kontakts ar zemapziņu ļauj diezgan īzī-pīzī nonākt līdz krutai idejai (gan paša darba idejai, gan arī sižeta pavērsieniem un tādām figņām) da hoķ dienas laikā - tas ir tad, ja prāts ir gatavs radošam darbam, nav pārmērīgi sajāts un/vai noguris -, un otra puse no darba ir tehnika. (Nu, tipa tāpat kā jebkurā citā mākslā - nevajag jau nekādu baiso Iedvesmu, lai nogruntētu audeklu un saprastu, kā tajā bildē perspektīvi ieviest vai ābolu izēnot.) Tobiš nevar uz pasūtījuma uzrakstīt vienmēr izcili, bet profam vajadzētu varēt uz pasūtījuma uzrakstīt pieņemamā vidusmērā - tāpat kā dižam māksliniekam ir jāvar uzgleznot kluso daba ar diviem persikiem, ir iedvesma vai nav.

Vienkārši reizēm šito nograuj izdegšanas sindroms no pārmērīgas saforsēšanas, bet citreiz atkal nograuj fakts, ka tev kaut kāda ideja ir jārealizē obligāti (nu tipa jāuzraksta nevis salkans vesterns, ko tu reāli gribētu pamēģināt, bet nākamā Harija Potera grāmata - un pat varbūt jau ir skaidrs, kam tur jābūt, bet pietrūkst kaifa to darīt, un tāpēc sanāk viduvēji).

(Reply to this) (Parent)