te

nav tik traki, prakse un aktīvs kontakts ar zemapziņu ļauj diezgan īzī-pīzī nonākt līdz krutai idejai (gan paša darba idejai, gan arī sižeta pavērsieniem un tādām figņām) da hoķ dienas laikā - tas ir tad, ja prāts ir gatavs radošam darbam, nav pārmērīgi sajāts un/vai noguris -, un otra puse no darba ir tehnika. (Nu, tipa tāpat kā jebkurā citā mākslā - nevajag jau nekādu baiso Iedvesmu, lai nogruntētu audeklu un saprastu, kā tajā bildē perspektīvi ieviest vai ābolu izēnot.) Tobiš nevar uz pasūtījuma uzrakstīt vienmēr izcili, bet profam vajadzētu varēt uz pasūtījuma uzrakstīt pieņemamā vidusmērā - tāpat kā dižam māksliniekam ir jāvar uzgleznot kluso daba ar diviem persikiem, ir iedvesma vai nav.

Vienkārši reizēm šito nograuj izdegšanas sindroms no pārmērīgas saforsēšanas, bet citreiz atkal nograuj fakts, ka tev kaut kāda ideja ir jārealizē obligāti (nu tipa jāuzraksta nevis salkans vesterns, ko tu reāli gribētu pamēģināt, bet nākamā Harija Potera grāmata - un pat varbūt jau ir skaidrs, kam tur jābūt, bet pietrūkst kaifa to darīt, un tāpēc sanāk viduvēji).

(Reply to this) (Parent)