![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Bet pēdējo versiju pirms smalkās slīpēšanas gan man labāk patīk rakstīt maksimāli īsā laikā iepriekšminēto iemeslu dēļ. Ja pirmās ir lēnām un sāpīgi izveidotas, tad pēdējai jābūt visu atziņu un secinājumu saspiešanai vienā spēcīgā bumbā. Pat Bībelē galu galā CilvēkDievs dvašu iepūš beigās.
Kā reiz pirms dažām dienām palasījos interviju ar Džeimsu Tērberu, kurš rakstot bez iepriekšējas izplānošanas. Sou, viņam nākas visu stāstu pārrakstīt no nulles piecpadsmit reizes. "Well, my wife took a look at the first version of something I was doing not long ago and said, God damn it, Thurber, that's high-school stuff. I have to tell her to wait until the seventh draft, it'll work out all right."
Tā ir izšķiršanās starp izplānotu un lēnu rakstīšanu un daudzkārtēju (pilnīgu) pārrakstīšanu - trīsnedēļu meistardarbi labākajā gadījumā ir vienreiz dzīvē pēc tūkstošiem sūdu rakstīšanā pavadītām stundām. Ja gala kvalitāte ir svarīga, uz tādu gļuku nevar paļauties - neesmu lasījis sev tīkama rakstnieka interviju, kurš izmetamā uzrakstītā materiāla proporciju lēstu zem 70% - un pat tas neglābj no viduvējiem darbiem. Vai nu iekšējais bullšita detektors nogļuko, vai arī padodies vēlmei redzēt sarakstītajā tikai labo. Abas lietas ir nāvējošas, un man iznīcinājušas ne vienu vien gabalu. Imo, tie arī ir vieni no galvenajiem klupšanas akmeņiem - ne tikai rakstītājiem.