Izstāde
Reiz es klab.lv lietotājai jim teicu, ka izstādes neapmeklēju. Šoceturtdien es padarīju sevi par meli un aizgāju uz izstāžu zāli "Arsenāls", kur:
a) izdzēru bundžiņu "Sprite";
b) uzzināju, ka uz Elizabetes ielas ir Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs;
c) apskatīju izstādi "Mākslinieks. Portrets. Pašportrets" - diezgan piemīlīgi, bet bez pretenzijām uz objektivitāti, jo man portreti vienmēr ir patikuši mazliet vairāk; diezgan izglītojoša pieredze LV mākslas analfabētiem, jo var paskatīties, ko, kā, kad un kas ir gleznojis, kurš ar kuru draudzējušies utt.;
d) apskatīju Anša Butnora izstādi "Brīvbrīdis". Kamēr, no augstā kāpiena nogurušās kājas atpūtinādams, īpaši laiski staigāju gar diezgan garlaicīgajām bildītēm ("Maratonists", šķiet, bija diezgan labs, pārējie garlaicīgi-īgi-īgi), pie augšstāva uzraudzes atnāca paziņa / draugs / mīļotais vīrietis, kas smējās: "Tev nu gan daudz klientu. Jūs te divi vien? (acīmredzami uzskatīdams mani par muzeja darbinieku)" Es, nevēlēdamies iejaukties sarunā, pasmaidīju, uzskatīdams par pašsaprotamu, ka meitene izstāstīs savam viesim visu kā ir. Lieki. Kad gados jaunā muzeja uzraudze kaut kad kaut kur aizgāja, muzeja patrons raitā solī devās dziļāk izstāžu zālē, kur konfrontēja mani ar pusretorisku jautājumu (dialogs ļoti aptuvens, daudz kas var būt piedomāts):
"Šīs te arī kaut ko maksā?"
"Nu, esmu diezgan pārliecināts, ka kaut ko jau noteikti maksā gan."
"Jā. Mhm. Es gan nezinu, vai es kaut ko tādu gribētu pirkt. Jums patīk?"
"Ehh, nav gluži tā, ka ļoti patiktu, bet dažas ir diezgan izdevušās."
/pie gleznas "Mana klase" (laikam)/
"Nē, es tomēr nesaprotu, kas šeit īsti ir. Piemēram, ko jūs šeit saprotat?"
/glezna ir kaut kas līdzīgs klases bildei uz neapgleznota audekla fona, kur visi ķermeņi saplūst lielā zilas krāsas traipā, paliek tikai sejas/
"Šajā te? Nu, mākslinieks noteikti ir gribējis kaut ko pateikt. Šī ir viņa klase, ja? Nu, viņš varbūt atceras klasi, es atvainojos, šis būs ļoti pretenciozi, nu, viņš atceras sejas, atceras indivīdus, bet tomēr visi ir bijuši tāds liels bars, nu, klasē individualitāte bijusi ļoti ierobežota. Nu, māksliniekam tas nepatīk."
"Ā, viņš aizkrāso tos ķermeņus, ja?" /šeit sarunas biedrs sāk ar kaut kādu bukletu glāstīt mākslas darbu, es neaizrādu/ "Nu, un sejās viņš parāda visu, kas nepatīk. Re, šitais tāds resns, bet šitas - pavisam tievs. Viņš mēģina parādīt, kas viņam patīk un nepatīk, ja?"
"Iespējams. Protams, mēs te varam runāt, bet patiesībā varētu būt, ka viņš vienkārši paņem to zilo krāsu un aizkrāso visu, jo viņam prātā, ka tas labi izskatās."
/garāka pauze/ "Nu, tagad ir mazliet citādāk skatīties. Jūs pats arī esat mākslinieks?"
"Nē."
"Jūs vienkārši šeit strādājat?"
"Diemžēl pat nestrādāju."
"Ā, ļoti atvainojos."
"Nekas, nekas. Vienmēr laipni."
/pauze/ "Bet Jūs šurp bieži nākat?"
"Ne pārāk bieži."
"Pirmo reizi?"
"Arī pirmo reizi ne, ik pa laikam tomēr sanāk."
"Ā. Un cik tad šeit vispār maksā biļete?"
"Nu, studentiem - 1.50, nestudentiem - 2.50. Bet, jā, lejā arī ir..."
"Lejā ir īstā manta, ja?"
"Jā."
Tad, kad man liekas, ka dzirdu uzraudzes soļus, atvados no jaunieša un dodos lejā, sociāli neērts un iepriecināts. Man patīk šādas lietas.
Un, jā, šodien trolejbusā man blakus sieviete lasīja "Manu cīņu", sākot ar izdevēja priekšvārdu. Cerēju, ka nacionālradikāle, bet pārāk ļoti izskatījās pēc vēstures skolotājas.