ekonomiskais - neatkarīgais aspekts
Patentiesības ir patiešām pamatīgs issue. Jo kur tad tu vari dabūt tās ģmo sēklas? Nopirkt, vai ne :). Un pārdevēji grib peļņu. Un vēl jānopērk tā ķimikālija, ko smidzināt, lai iznīcinātu nezāles (pret šo ķimikāliju ģmo produkti ir izturīgi). Atkal izdevumi. Un ko dari nākamajā sezonā? Pērc atkal jaunas sēklas, jo uzaudzētais kartupelis vairs neražo - liekas, ka tas ir uztaisīts speciāli, lai ģmo putekšņi neizplatās ārpus ģmo platībām un kaut ko neizčakarē dabiskajā :] vidē, un pārdevējam arī šis ir patīkams aspekts - katru gadu zemniekam jāpērk sēklas no kāda lielā un varenā, kam pieder patents. Bet varbūt tā neraža ir gļuks, kas rodas tieši tāpēc, ka sēkla ir ģmo, tikai pasniegts kā fīča. Rezultātā zemnieks un, iespējams, nākotnē arī piemājas dārznieks ir atkarīgs no kāda, jo viņš nevar vienreiz mūžā nopirkt sēklas, un atlikušo dzīvi katra gada ražas daļu pieturēt sēklām un dzīvot neatkarīgi. ok, varbūt viņam peļņa būs tik liela, ka varēs atļauties - bet ne jau mazie zemnieki un piemājas pašdarbnieki.

un mans viedoklis - nekad nevar zināt, vai kāds sīkums neizčakarē visu sistēmu. Tauriņa efekts. Planēta zeme miljoniem gadu ir pielāgojusies un izveidojusi sistēmu, kas tā kā tīri jauki funkcionēja, vienīgā kļūda - cilvēkam attīstījās prāts un viņš izdomāja, ka iejauksies dabas likumos. Tā pati pārapdzīvotība, kuras risinājums ir lieliskās ģmo plantācijas, ir radusies tādēļ, ka medicīna ir attīstījusies un ļauj pat slimiem un/vai pus/ne/auglīgiem vecākiem tikt pie pēcnācēja. Nu, ok, pārspīlēju, bet pēdējos gadsimtos cilvēku skaits uz planētas zeme ir eksponenciāli palielinājies, un, drīzāk vajadzētu meklēt citādakus risinājumus.