Zenīts
Šodien kārtējā sesija ar puikām, bungām, basģitārām un klavierēm.
Toties vakardien man, piedodiet izteicienu, divreiz tika norauts jumts.
Vispirms - Hulio Kortāsara "Bestiārijs". Gluds sākums, bet tad vienā brīdī gribas ielikt dūri mutē, jo visu laiku ir sajūta: "Bet tas taču ir tik (piedodiet) kruti!" Šī sajūta, kas nekā citādi nav aprakstāma (vienīgi var rakstīt "kruta", nevis "kruti"), sajūta, ka ir vieglums un spriedze reizē, sajūta, ka, ja lasot pakustēsies, viss būs vējā, sajūta, ka vēlies skriet pāri rindiņām, lai izlasītu beigas, bet neuzdrīksties pazaudēt ne kripatiņas, jo tas taču ir tik kruti. Ja man vajadzētu kādam ieteikt īsprozas darbu, nu, tā, lai šis kāds redzētu, kā rakstīt kruti, "Bestiārijs" būtu manā short-list.
Otrkārt, "The Dark Knight". Divi vārdi: "cinema awesomeness". Kickass action? Ir. Daudz. Thrills? Ir. Daudz. Baudāmi dialogi / monologi? Ir. Stilizēta tumsa / konstanta pesimisma sajūta? Ir. Pārspīlēta? Nē. Psiholoģiskie motīvi? Ir. Tieši laikā. Sajūta pēc filmas, kad gribas visiem teikt, cik tā bija awesome, bet nespēt noformulēt domu dziļāk? Ir. Bija awesome. Ja pie kino kautos (awesome veidā) divi mani paziņas, sajūtas, iespējams, būtu līdzīgas. Nosodījums, spriedze un neprātīga dziņa, kas neļauj novērst no tā acis.