parasta_meitene ([info]parasta_meitene) rakstīja,
@ 2010-11-11 21:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis: thoughtful
Mūzika:The Pixies: Where is my mind?

vai viegli būt parastam?
pēc veiksmīgas tehniskas piedzimšanas sviesta cibas vidē (turklāt mans pseidonīms tika akceptēts ar pirmo reizi - laikam neviens negrib būt parasts) pienācis brīdis manam pirmajam kliedzienam, t.i., bloga ierakstam.Tas īpašu sajūsmu neraisa, jo man nekad neveicas ar sākumiem, tie vienmēr ir grūti, pilni neveiklības un vispār izsit mani no sliedēm. Parasti sākumos es esmu mēma (nerunāju ar jaunajiem kursa biedriem, kolēģiem, draugu draugiem, nevaru rokās noturēt paplāti un apleju klientus ar kafiju, stostos, minstinos un brīnos, cik stulba un stulbāka spēju būt reizēm). Šeit laikam mēmums neies cauri, citādi mana dienasgrāmata izpaudīsies kā balts pleķis datora ekrānā. diez ar ko jāsākas pirmajam dienasgrāmatas ierakstam? tie varētu būt divi varianti 1. jāsāk ar diezgan vērienīgu flešbeku pagātnē, kur no putna lidojuma varētu redzēt manus pirmsākumus - kad, kam (kāpēc?) dzimusi, kur, kā augusi, ko mācījusies, ko ēd un ar ko guļ, tam pa vidu jāiestarpina arī galvenie domugraudi, pēc kuriem dzīvē vados. nu tā - hronoloģiski un pa plauktiņiem. 2. pie kājas manus radurakstus un bērnības atmiņas, jāsāk ar šodienu, tagadējo brīdi, domu, kas tikko iešāvusies prātā. kaut kas Holdena Kolfīlda garā. Te jūtos mazliet kā citplanētiete, nevienu nepazīstu,un nezinu, vai mani klabinājumi maz sasniegs dzirdīgas ausis. Bet tas nekas, galu galā viena no dienasgrāmatas funkcijām taču ir arī saruna ar sevi.
Pēdējā laikā domāju par parastību un to, vai būt parastam, ir labi vai slikti. Nesen pieņēmu, kā tautā saka, nepopulāru lēmumu - pārtraukt nesen uzsāktās maģistrantūras studijas (kurās biju ieņēmusi silto budžeta vietiņu, 'tikai' tāpēc vien, ka jūtos nogurusi. Iepriekšējās studijās pamatīgi rāvos vaiga sviedros, veiksmīgi tās pabeidzu un tikpat veiksmīgi guvu iespēju tālāk spodrināt savas akadēmiskās iekštelpas. No ārpuses izskatās pēc itin veiksmīgas dzīves virzības. Bet iekšēji viss ir pavisam greizi - intensīva tekstu blāķu lasīšana, vienlaicīgi daudzu eseju, pārspriedumu, analīžu rakstīšana, nemitīga viedokļa izteikšana - tas, ko sauc par studiju procesu piepeši man kļuvis par konveijeru, kurā es tikai dzenos, lai nenokavētu dedlainus, lasu tekstus pa diognāli, lai paspētu aizpildīt visus obligātos ķeksīšus, galu galā pakļaujos autoritārām zināšanām, kuras izgudrojuši visādi gudri vīri un sievas. Un, skrienot no punkta A uz B, uz C, manī sāpīgi gruzd doma - kur te esmu es ar savu patiesību? Nu, vienvārdsakot, piepeši sajutos lieka šajā zināšanu valstībā, neadekvāta. Jo, tā vietā, lai lasītu gudrus tekstus, man labāk gribās šķirstīt banālus modes žurnālus, klausīties European Hit Radio, pa trolejbusa logu skatīties uz cilvēkiem un iedomāties, kas viņi ir, ko viņi domā un kā sarežģītajā likumsakarību labirintā mūsu dzīves varētu būt saistītas. Tā nu es pametu studijas, lai varētu mierīgi pievērsties iepriekšminētajām darbībām. Mana rīcība gan izsauca tūlītēju rezonansi tuvinieku lokā, kas diemžēl izrādījās negatīvi noskaņota. Viņi runā ar mani kā akūtu slimnieci, kurai piemeties drudzis, viņi ir sašutuši, ka laižu garām 'tāādu iespēju', viņi biedē mani ar to, ka galu galā būšu tikai parasta meitene. Nu ko, tagad esmu tikai parasta meitene. Strādāšu necilus darbus un domāšu necilas domas.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]zazazumm
2010-11-12 00:08 (saite)
pasekošu līdzi Tavām gaitām :)

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?