Below are the 5 most recent journal entries recorded in parasta_meitene's LiveJournal:

Wednesday, November 17th, 2010
10:39 pm	vinona raidere? šodien veikalā netīšām nozagu cepuri. jau labu laiku meklēju ziemas galvassegu, tāpēc pierasts skats veikalos ir: es+mana plecu soma&citi sīki maisiņi tam, kas neielien somā+kaudze ar potenciālajām cepurēm, kuras grasos uzmērīt. Uzmērīju, nepatika, noliku vietā, izgāju ārā. Pēc pāris soļiem skatos - vienā no maniem maisiņiem sveša cepure ar to dīvaino uzparikti, kas liek pīkstēt tikpat dīvainajām uzpariktēm pie veikalu durvīm. Ārā ejot gan nemanīju pīkstēšanu (laikam tādēļ, ka neattiecināju to uz sevi), bet iekšā ejot gan grieza ausīs un apsargs jau skrēja man pretī gluži kā noilgojies mīlnieks pār pieneņu pļavu smaržīgā augusta rītā. Nezinu, cik ticama viņam šķita mana frāze: "Atvainojiet, es netīšām to ieliku savā maisiņā,", bet fakts, ka galu galā esmu to atnesusi atpakaļ, atmaidzināja apsarga muskuļoto sirdi. Morālais pienākums izpildīts. Kad mācījos vidusskolā, zagt bija stilīgi - mēs devāmies uz ūķīgām humpalām (kuras saucām par zelta bedrēm), uzlaikošanas kabīnē uzvilkām visu, kas patika un līda virsū, un tad, īpaši nesteidzoties, uz atvadām vēl patērzējot ar pārdevēju ("kad būs nākamais pievedums?"), devāmies prom. Tie laiki pagājuši. Tagad gribas būt godīgai pret citiem (vismaz attiecībā uz zagšanu). Un arī e-talonu es paklausīgi pīkstinu, kaut agrāk nekaunīgi bēgu no kontrolieriem. Varbūt tas viss tāpēc, ka vienā naktī nosapņoju, ka Latvijas krīzē vainojami tādi frīkaini dīkdieņi (tā mani reiz nosauca kāds, kuram nepatiku), kā es. Current Mood: patīkamas priekšnojautas Current Music: Alina Orlova "Leteli oblaka" (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, November 16th, 2010
11:02 pm	šodienas reljefs Šodien biju mākslas izstādē. Agrāk diezgan aktīvi apmeklēju dažādus kultūras pasākumus, bet galvenokārt tāpēc, ka tas vienkārši bija tāds labais tonis - aiziet kaut kur, paburzīties, pasēdēt ar nopietnu un koncentrētu sejas izteiksmi, lūkojoties uz t.s. mākslu. Ja godīgi, vairums no šīm aktivitātēm bija garlaicīgas, dažas pat nomācošas. Jau mirklī, kad ierados konkrētajā vietā, mani pārņēma gurdums. Ātri vien domas no 'kultūras' aizvirzījās uz to, ka krēsls dibenu spiež (ja iznāca sēdēt), vai kājas sāp (ja iznāca stāvēt), paralēli tam trūka gaisa (jo šajos pasākumos allaž bija sapulcējušies daudzi inteliģenti cilvēki),čurāt, ēst gribējās utt. Un vispār, ja pavisam godīgi, tad visinteresantākais šajos pasākumos bija to apmeklētāji - man patika skatīties, kas cilvēkiem mugurā, kurš ar kuru draudzējas, kamēr mani līdzgājēji uzmanīgi fokusējās uz pasākuma norisi, es noklausījos citu dialogus, sačukstēšanos, uzzināju, ko viņi ēdīs vakariņās, un kā pareizi jāpīpē zālīte. Jāpiemin, ka mani vienmēr māca vainas apziņa - ne jau par sarunu noklausīšanos (to es daru vēl šobaltdien), bet par to, ka es nekad nevaru pilnībā nodoties mākslai un kultūrai - nu, tik ļoti, ka aizmirstu visu laicīgo dzīvi, nē, drīzāk otrādi - kultūras/mākslas pasākumos es vēl jo spēcīgāk izjutu laicīgo dzīvi un visus prozaiskos ikdienas sīkumus. Es jutos liekulīga, tāpēc nolēmu beigt spēlēt šo izrādi un kultūras pasākumus vairs neapmeklēt. Tagad lietas pārkārtojas - savā parastajā ikdienā es mēdzu nodoties kultūrai - piemēram, mazgājot traukus, aizdomājos par kaut ko dziļi garīgu, un vairs nemanu tās mehāniskās darbības,ko veic manas rokas. Vaina laikam ir apstāklī, ka vietās un notikumos, kam pielikta 'kultūras', 'mākslas' birka rodas nospiedoša enerģija - šīs vietas liek cilvēkam a priori ieņemt noteiktu pozu, t.i., saasināti domāt par garīgām lietām, atplaukt eksātiskā smaidā, ieraugot ģeniālo mākslas darbu, elsojošām frāzēm sarunājoties ar citiem mākslas apjūsmotājiem. Nu labi, es pārspīlēju (tikai mazliet). Un šodien es to atkal pārdzīvoju. No vīna sasarkušas sejas, burzma un māksliniecisks juceklis, stilīgi ģērbti cilvēki, kas apkārušies ar visādiem bohēmas un labas gaumes signāliem (jāatzīst, ka izstādē nemanīju gleznas, jo kolorītie cilvēki tās aizsedza, pa īstam es laikam uz izstādi ietu tad, ja man būtu iespēja būt vienīgajai apmeklētājai). Galu galā es pagalam nosvīdu un jutos netīra gan fiziski, gan morāli. Situāciju glāba dzestrais Vecrīgas gaiss un pilsētas apgaismojums tumsā, kas man deva ilūziju, ka atrodos kādā rūķīšu ciemā. Fakts, ka vairs nespēju burzīties sabiedrībā varētu liecināt par progresējošu sociālo izolāciju. Mirklīgo izmisumu gaisinu ar kārtējo CSI sēriju, kur seksīgie un harizmātiskie izmeklētāji aizved mani savā mikrokosmā, kur briesmu lietas tiek nodarītas pa smuko. (Comment on this)
Monday, November 15th, 2010
10:23 pm	kontinuitāte gandrīz piemirsu, ka blogs taču jāraksta daudz maz regulāri. šāds ieradums nav vēl iestrādājies manā ikdienas praksē. galu galā, nav nekā tāda aizraujoša, ko uzrakstīt. šodien darbā bija ienācis viens onkulis, kas teicās esam gleznotājs (spriežot pēc punktainā lakata, kas lielā pušķī apsiets ap kaklu, un jancīgās beretes galvā, tiecos noticēt viņa mākslinieciskajai būtībai). Šis kā nāca, tā pa taisno sāka stāstīt, ka manī ir iemīlējies tūlīt un tagad, un ka vēloties gleznot manu portretu (nepajautāju, vai tas būtu akts, vai kā?), taujāja, vai neeju pozēt Mākslas akadēmijā (nē), un vēl jau neesot par vēlu to darīt. Tad gleznotājs saņēma manu plaukstu un mācīja kaut kādu īpašu rokasspiedienu, kas veicina īpašu enerģētiskā siltuma apmaiņu. Vairākas reizes apviļājis manu plaukstu savējā, viņš solīja drīz atgriezties, lai mani gleznotu. "Visu labu!" es teicu un, tiklīdz šis bija aizvēris durvis, steidzos nomazgāt rokas. Piepeši salikās,ka viņš ir kaut kāds burvis vai kas nu tur, un tagad grib manipulēt ar manu enerģētisko siltumu. braucu mājās, simt un vienā mezglā samežģītajās austiņās klausoties European Hit radio (to es vienmēr daru slepus, jo manu draugu un potenciālo paziņu lokā tas nav labs tonis, tīri objektīvi es arī rauktu degunu, bet brīžos, kad sevi redzu vienīgi es, atļaujos to darīt, galu galā esmu parasta meitene), vakariņās kefīrs, makaroni un Dž. Orvela "Books vs. Ciggarettes". Un šis bloga ieraksts kā kontinuitātes indikators. Current Mood: klusi priecīgs Current Music: ha, kaut kas no European Hit radio (Comment on this)
Friday, November 12th, 2010
12:26 am	ačgārnības kopš esmu parasta meitene, mazliet vairāk domāju par to, kā pasaulē bīdās lietas un procesi. Piemēram - cilvēki raksta blogus. Man blogi šķiet interesanti, es pat mēdzu dēvēt tos visādos poētiskos apzīmējumos - sociālais fenomens, cilvēciskais naratīvs virtuālā telpā, digitālais mikrokosms. Ačgārnība slēpjas apstāklī, ka līdz šim blogus esmu iztirzājusi un apviļājusi dažādās teorētiskās mērcēs - saukusi tos zinātniskos vārdos, definējusi, strukturējusi. Reiz pat mani kāds nosauca par blogu eksperti (toreiz es vēl biju neparasta meitene) un vienā avīzē publicēja manu rakstu ar smukām bildēm. Bet es nekad neesmu bijusi blogotāja, tas man šķita lieki. Tāpat kā man patīk fotogrāfija tīri teorētiski - nu, kadra filosofija, kompozīcijas zemteksti, bet nejūtu vajadzību ņemt rokās aparātu un bildēt (kaut kā ķēpīgi un neparocīgi). Man pietika ar apziņu, ka cilvēki to dara. Nu, ka viņi izdomā saviem blogiem asprātīgus nosaukumus,uzstellē fonā puķainas tapetes, modīgu retro kolāžu vai nekvalitatīvu, bet aizkustinošu sava kaķa palielinājumu, sāk teikumus ar maziem burtiem, raksta smieklīgas, intīmas, skumjas lietas.Tas viss mani fascinēja tik ļoti, ka brīvos brīžos izmantoju sviesta cibas opciju 'random' un lasīju nejauši izmestus blogus, piecpadsmit minūtēs pie rīta tējas pa kluso ieskatījos citu dzīvēs, iedomājos, ko viņi ēd brokastīs,par ko satraucas un kur dodas, kad aizver aiz sevis mājas durvis. tagad es mēģinu pieiet procesiem un lietām no otras puses (dzīvē ik pa laikam jāpamaina skatu leņķi). es sāku rakstīt blogu brīdī, kad nejūtos ne apgarota, ne dzejiska. un vispār liekas, ka nav jau nekas īpašs, ko teikt, kaut kādas banalitātes un ačgārnības. tāda ir tā parasta cilvēka dzīve galu galā. Current Mood: peaceful Current Music: kaut ko dungoju pie sevis (Comment on this)
Thursday, November 11th, 2010
9:47 pm	vai viegli būt parastam? pēc veiksmīgas tehniskas piedzimšanas sviesta cibas vidē (turklāt mans pseidonīms tika akceptēts ar pirmo reizi - laikam neviens negrib būt parasts) pienācis brīdis manam pirmajam kliedzienam, t.i., bloga ierakstam.Tas īpašu sajūsmu neraisa, jo man nekad neveicas ar sākumiem, tie vienmēr ir grūti, pilni neveiklības un vispār izsit mani no sliedēm. Parasti sākumos es esmu mēma (nerunāju ar jaunajiem kursa biedriem, kolēģiem, draugu draugiem, nevaru rokās noturēt paplāti un apleju klientus ar kafiju, stostos, minstinos un brīnos, cik stulba un stulbāka spēju būt reizēm). Šeit laikam mēmums neies cauri, citādi mana dienasgrāmata izpaudīsies kā balts pleķis datora ekrānā. diez ar ko jāsākas pirmajam dienasgrāmatas ierakstam? tie varētu būt divi varianti 1. jāsāk ar diezgan vērienīgu flešbeku pagātnē, kur no putna lidojuma varētu redzēt manus pirmsākumus - kad, kam (kāpēc?) dzimusi, kur, kā augusi, ko mācījusies, ko ēd un ar ko guļ, tam pa vidu jāiestarpina arī galvenie domugraudi, pēc kuriem dzīvē vados. nu tā - hronoloģiski un pa plauktiņiem. 2. pie kājas manus radurakstus un bērnības atmiņas, jāsāk ar šodienu, tagadējo brīdi, domu, kas tikko iešāvusies prātā. kaut kas Holdena Kolfīlda garā. Te jūtos mazliet kā citplanētiete, nevienu nepazīstu,un nezinu, vai mani klabinājumi maz sasniegs dzirdīgas ausis. Bet tas nekas, galu galā viena no dienasgrāmatas funkcijām taču ir arī saruna ar sevi. Pēdējā laikā domāju par parastību un to, vai būt parastam, ir labi vai slikti. Nesen pieņēmu, kā tautā saka, nepopulāru lēmumu - pārtraukt nesen uzsāktās maģistrantūras studijas (kurās biju ieņēmusi silto budžeta vietiņu, 'tikai' tāpēc vien, ka jūtos nogurusi. Iepriekšējās studijās pamatīgi rāvos vaiga sviedros, veiksmīgi tās pabeidzu un tikpat veiksmīgi guvu iespēju tālāk spodrināt savas akadēmiskās iekštelpas. No ārpuses izskatās pēc itin veiksmīgas dzīves virzības. Bet iekšēji viss ir pavisam greizi - intensīva tekstu blāķu lasīšana, vienlaicīgi daudzu eseju, pārspriedumu, analīžu rakstīšana, nemitīga viedokļa izteikšana - tas, ko sauc par studiju procesu piepeši man kļuvis par konveijeru, kurā es tikai dzenos, lai nenokavētu dedlainus, lasu tekstus pa diognāli, lai paspētu aizpildīt visus obligātos ķeksīšus, galu galā pakļaujos autoritārām zināšanām, kuras izgudrojuši visādi gudri vīri un sievas. Un, skrienot no punkta A uz B, uz C, manī sāpīgi gruzd doma - kur te esmu es ar savu patiesību? Nu, vienvārdsakot, piepeši sajutos lieka šajā zināšanu valstībā, neadekvāta. Jo, tā vietā, lai lasītu gudrus tekstus, man labāk gribās šķirstīt banālus modes žurnālus, klausīties European Hit Radio, pa trolejbusa logu skatīties uz cilvēkiem un iedomāties, kas viņi ir, ko viņi domā un kā sarežģītajā likumsakarību labirintā mūsu dzīves varētu būt saistītas. Tā nu es pametu studijas, lai varētu mierīgi pievērsties iepriekšminētajām darbībām. Mana rīcība gan izsauca tūlītēju rezonansi tuvinieku lokā, kas diemžēl izrādījās negatīvi noskaņota. Viņi runā ar mani kā akūtu slimnieci, kurai piemeties drudzis, viņi ir sašutuši, ka laižu garām 'tāādu iespēju', viņi biedē mani ar to, ka galu galā būšu tikai parasta meitene. Nu ko, tagad esmu tikai parasta meitene. Strādāšu necilus darbus un domāšu necilas domas. Current Mood: thoughtful Current Music: The Pixies: Where is my mind? (1 Comment |Comment on this)