vinona raidere?
šodien veikalā netīšām nozagu cepuri. jau labu laiku meklēju ziemas galvassegu, tāpēc pierasts skats veikalos ir: es+mana plecu soma&citi sīki maisiņi tam, kas neielien somā+kaudze ar potenciālajām cepurēm, kuras grasos uzmērīt. Uzmērīju, nepatika, noliku vietā, izgāju ārā. Pēc pāris soļiem skatos - vienā no maniem maisiņiem sveša cepure ar to dīvaino uzparikti, kas liek pīkstēt tikpat dīvainajām uzpariktēm pie veikalu durvīm. Ārā ejot gan nemanīju pīkstēšanu (laikam tādēļ, ka neattiecināju to uz sevi), bet iekšā ejot gan grieza ausīs un apsargs jau skrēja man pretī gluži kā noilgojies mīlnieks pār pieneņu pļavu smaržīgā augusta rītā. Nezinu, cik ticama viņam šķita mana frāze: "Atvainojiet, es netīšām to ieliku savā maisiņā,", bet fakts, ka galu galā esmu to atnesusi atpakaļ, atmaidzināja apsarga muskuļoto sirdi. Morālais pienākums izpildīts. Kad mācījos vidusskolā, zagt bija stilīgi - mēs devāmies uz ūķīgām humpalām (kuras saucām par zelta bedrēm), uzlaikošanas kabīnē uzvilkām visu, kas patika un līda virsū, un tad, īpaši nesteidzoties, uz atvadām vēl patērzējot ar pārdevēju ("kad būs nākamais pievedums?"), devāmies prom. Tie laiki pagājuši. Tagad gribas būt godīgai pret citiem (vismaz attiecībā uz zagšanu). Un arī e-talonu es paklausīgi pīkstinu, kaut agrāk nekaunīgi bēgu no kontrolieriem. Varbūt tas viss tāpēc, ka vienā naktī nosapņoju, ka Latvijas krīzē vainojami tādi frīkaini dīkdieņi (tā mani reiz nosauca kāds, kuram nepatiku), kā es.