Garastāvoklis:	peaceful
Mūzika:	kaut ko dungoju pie sevis

ačgārnības
kopš esmu parasta meitene, mazliet vairāk domāju par to, kā pasaulē bīdās lietas un procesi. Piemēram - cilvēki raksta blogus. Man blogi šķiet interesanti, es pat mēdzu dēvēt tos visādos poētiskos apzīmējumos - sociālais fenomens, cilvēciskais naratīvs virtuālā telpā, digitālais mikrokosms. Ačgārnība slēpjas apstāklī, ka līdz šim blogus esmu iztirzājusi un apviļājusi dažādās teorētiskās mērcēs - saukusi tos zinātniskos vārdos, definējusi, strukturējusi. Reiz pat mani kāds nosauca par blogu eksperti (toreiz es vēl biju neparasta meitene) un vienā avīzē publicēja manu rakstu ar smukām bildēm. Bet es nekad neesmu bijusi blogotāja, tas man šķita lieki. Tāpat kā man patīk fotogrāfija tīri teorētiski - nu, kadra filosofija, kompozīcijas zemteksti, bet nejūtu vajadzību ņemt rokās aparātu un bildēt
(kaut kā ķēpīgi un neparocīgi). Man pietika ar apziņu, ka cilvēki to dara. Nu, ka viņi izdomā saviem blogiem asprātīgus nosaukumus,uzstellē fonā puķainas tapetes, modīgu retro kolāžu vai nekvalitatīvu, bet aizkustinošu sava kaķa palielinājumu, sāk teikumus ar maziem burtiem, raksta smieklīgas, intīmas, skumjas lietas.Tas viss mani fascinēja tik ļoti, ka brīvos brīžos izmantoju sviesta cibas opciju 'random' un lasīju nejauši izmestus blogus, piecpadsmit minūtēs pie rīta tējas pa kluso ieskatījos citu dzīvēs, iedomājos, ko viņi ēd brokastīs,par ko satraucas un kur dodas, kad aizver aiz sevis mājas durvis.

tagad es mēģinu pieiet procesiem un lietām no otras puses (dzīvē ik pa laikam jāpamaina skatu leņķi). es sāku rakstīt blogu brīdī, kad nejūtos ne apgarota, ne dzejiska. un vispār liekas, ka nav jau nekas īpašs, ko teikt, kaut kādas banalitātes un ačgārnības. tāda ir tā parasta cilvēka dzīve galu galā.