Dienas prieciņi - July 21st, 2010

Lai iestātos Kultūras akadēmijā, kas ir itin gards kumoss, kaut arī varbūt bezvērtīgs, ir jāraksta domraksts, kas satrauc mūs visus un tāpēc viņi, laipnie, šorīt bij sarīkojuši konsultāciju par to, kā rakstīt pareizi.
Bet daudz interesantāki bija cilvēki, kas atnākuši uz konsultāciju. Vēl precīzāk - tie, ko es pazīstu. Ja viss notiks, kā šbrīd izskatās, tad tur būs tāda kārtīga licejistu apvienība, jo apzinātie iekļūt gribētāji ir vismaz deviņi. Bet es apsveru šī jaukā pulciņa nodošanu, kaut vai par labu tiem Vācijas sakariem, jo atkal jau iekļūt Makarovas aizraujošajās teksta analīzes stundās es ne-gri-bu. Bet ko lai zina... Būtu jau jauki mācīties atkal starp vecajiem labajiem, vismaz nekāda stresa par to kā nekomunikablam murmulim atrast draugus.
Tur bija pat puisis ar valdzinoši jauko un silto smaidu, ko ieraugot šķiet, ka visā pasaulē vairs nav nekā slikta un neatrisināma. Es brīnos katru reizi to ieraugot.
Bet traki ir ar to domrakstu, ja vienīgā iespēja iepatikties žūrijai ir Latviju alegoriski salīdzinot ar plīša lāci grāmatu plauktā, tad es tikpat labi varu turpināt sēdēt. Un Koelju citēt nevarēs, sasodīts.

Man šodien bija obligāti jāieskrien bibliotēkā, jo termiņi jau nokavēti, bet tā kā velosipēdu šai karstumā stiept augšā negribējās, ar trīcošu sirdi un apņemšanos visu izdarīt ekstremāli ātri, atstāju to lejā un pa trim pakāpieniem uzreiz skrēju augšā. 1. nodaļā nododamo grāmatu man lika nest augšā, jo tur tās īstā vieta, tāpēc steidzos tālāk, tas man tāpat būtu jādara. skrienu, skrienu, skrienu
Un tad... es nākamajā stāvā atveru durvis un dzirdu manu slepeno mīļāko klavierdziesmu - River Flows In You. Man šķita, ka tas ir joks un galva mani izjoko, bet aiz sienas, tur tiešām to uz pavisam īstām klavierēm spēlēja pavisam īsts dzīvs puisis un darīja to tiešām lieliski. Es bikli pastāvēju viņam pavisam tuvu, pie plaukta fiksi izvēlēdamies nākamo must read grāmatiņu, bet kad jau noritēja exchange pie bibliotekāres, viņš pārgāja uz nākamo lielisko dziesmu - Comptine d'un autre été; l'après midi. Es biju izmisusi, ka jāskrien glābt riteni un es nevaru šeit palikt, bet devos prom.
Tomēr, ja viss notiktu tā kā tam jānotiek, es tur sēdētu viņam blakus pie klavierēm eternellement. Ja vien.. es nebūtu tik kautrīga un mācētu dzīvot. Cik maz vajag, lai iemīlētos kādā cilvēkā tikai tādēļ vien, ka viņš spēj izdarīt ko tik brīnišķīgu!
Un vēl - mūzika spēj darīt laimīgu. Prooved.
Un tas ir galvenais iemesls, kāpēc es sāku mācīties spēlēt klavieres.

Es beidzot izlasīju to oriģinālvalodā un man tā patika DAUDZ DAUDZ labāk! Nu es beidzot saprotu tos cilvēkus, kas stāstīja, ka Alises piedzīvojumi ir brīnišķīga grāmata, kas liekama mīļāko plauktiņā. Tā bija pat smieklīga! Mans iespaids krasi atšķirās no izjūtām šo grāmatu lasot bērnībā un latviski, kad tā likās drīzāk garlaicīga ne smieklīga un dzejoļiem vispār bij jāšķir pāri. Tagad man bija žēl, ka tā ir tik īsa! Ir lietas, ko nevar iztulkot.
Un vispār, nonsense is my thing.
Manu sajūsmu vēl vairāk raisīja fakts, ka saskaņā ar baumām, Kerols to sarakstījis ar lucid dreams palīdzību, kas ir lieta, ko es visnotaļ gribu iemācīties. Mani aizvien vairāk garlaiko, ja ne biedē mani groteskie sapņi.

Un tikko, berga bazārā uz soliņa es pabeidzu arī Oņeginu - grāmatu, ko apņēmos izlasīt jau janvārī, skatoties tieši šim darbam veltīto un lielisko Borisa Eihmana baletu. Tie bija divi zaķi - arī ar Puškinu es jau sen gribēju iepazīties, un jāatzīst, ka viņa stilam nav ne vainas, tas ir pat asprātīgs (it kā mēs drīkstētu riskēt teikt ko citu. un tomēr, man patika). Nu jā, bet sižets gan tāds dīvains - tipiskā mīlestība no pirmā acu skata, kas gan ir vienpusēja un uzreiz jau traģiska bezcerība un nabaga Tatjana Larina, nolaižoties pavisam zemu, sper pirmo soli un raksta vēstuli, kas tajā laikā bija kas sievietei neiedomājams, kā m. ikreiz mīl piebilst šī darba kontekstā. Tad vēl nesakarā kāds tiek nošauts, tad Taņa apprecas ar citu un nu ir nabaga Žeņuškas kārta bezcerīgi mīlēt, jo, kā viņam teica Taņa:
"Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties),
Bet mūžs mans citam pieder nu,
Nekad es viņu nevilšu."
Viņiem gan patīk visu sarežģīt! Bet ko gan es gribu, pietaupies "Romeo un Džuljetai"!