Literatūra
To, ko var izdarīt lasītājs pats, atstāj viņam.

Ir grūti zināt kaut ko un rīkoties tā, it kā jūs to nezinātu.

Tam, kurš zina pārāk daudz, ir grūti nemelot.

Nekādā ziņā nebaidieties runāt muļķības! Bet piedomājiet pie savām muļķībām.

Viduvējam rakstītājām nav jācenšas aizstāt rupju, nepareizu izteicienu ar pareizu izteicienu. Tā rīkojoties, viņš nogalina sākotnējo ideju, kura vismaz bija dzīvs stādiņš. Tagad tas ir nokaltis un nav neko vērts. To tikpat labi var izmest atkritumu kaudzē. Taču arī nožēlojamais stādiņš kaut kam derēja.

Man šķiet, ka, lai patiktu kāds rakstnieks, ir jāmīl arī tā kultūra, pie kuras viņš pieder. Ja tā nepatīk vai ir vienaldzīga, tad arī apbrīna par rakstnieku zūd.

Engelmans pastāstīja man, ka mājās, kārtojot manuskriptu atvilktni, tie viņam liekoties brīnišķīgi un ienākot prātā doma, ka tie būtu pelnījuši, lai ar viņiem tiktu iepazīstināti citi cilvēki (tas pats noteikot, kad viņš pārlasot savu mirušo radinieku vēstules). Taču, tiklīdz viņš mēģinot sastādīt kādu manuskriptu izlasi, tā viss pasākums zaudējot pievilcību un patiesumu un izrādās nerealizējams. es sacīju, ka šeit mums ir darīšana ar tādu gadījumu, kas līdzīgs sekojošam: nekas nevar būt dīvaināk, kā novērot cilvēku, kurš domā, ka viņu neviens neredz, veicam kādu pavisam ikdienišķu darbību. Iedomāsimies teātri; priekškars atveras, un mēs vērojam, kā cilvēks viens pats savā istabā staigā šurp un turp, aizdedzina cigareti, apsēžas un tā tālāk, - tā, ka pēkšņi atklājam, ka mēs vērojam cilvēku no malas, tā, kā mēs paši sevi nekad nevaram redzēt; tas būtu tā, it kā mēs skatītu biogrāfijas daļu ar savām acīm - tam vajadzētu būt reizē baismīgi un brīnišķīgi. Pat vēl brīnišķīgāk nekā tas, ko dramaturgs var likt uz skatuvs spēlēt vai runāt: mēs redzam pašu dzīvi. Bet to tācu mēs redzam katru dienu, un tas uz mums neatstāj nekādu iespaidu! Jā, taču mēs to neskatām no pareizās perspektīvas. - Tā, ja E. pārskata savus rakstus un tie viņam šķiet brīnišķīgi (lai arī tos pa vienam atsevišķi nevar publicēt), viņš redz savu dzīvi kā Dieva radītu mākslas darbu, un kā tāds tas ir ievērības cienīgs, gluži tāpat kā katra dzīva un viss kas cits. Taču tikai mākslinieks var atsevišķu gadījumu tā izgaismot, kat as mums atmirdz kā mākslas darbs; tā tam jābūt, ka manuskripti zaudē vērtību, kad tos aplūko atsevišķi un vispār, ja tos skata objektīvi, bez iepriekš pieņemtas jūsmas. Mākslas darbs piespiež mūs - tā sakot - skatīties no pareizās perspektīvas, kamēr bez mākslas priekšmets ir tikai gabaliņš no dabas, tāds pats, kā visi pārējie; tāds, ko mēs ar savu sajūsmu varam pacelt pāri dabai, taču tas nedod nevienam tiesības to mums kā tādu uzspiest. (Man allaž jādomā par tiem garlaicīgajiem dabas skatiem, kuri tam cilvēkam, kas to fotografējis, liekas interesanti tāpēc, ka viņš pats tur ir bijis un kaut ko pārdzīvojis; turpretim cits tos pilnīgi pamatoti vēro vēsi - ja vispār ir attaisnojami, ka kādu lietu vēro vēsi.)
Taču, man liekas, ka arī ārpus mākslas darbiem ir vēl kāds cits veids, kā tvert pasauli sub specie aeterni. Tas ir - tā man šķiet - domas ceļš, domas, kas slīd pāri pasaulei, atstājot to, kāda tā ir, tikai no augšas lidojumā vērojot.

Par puķēm un dzīvniekiem, ko cilvēki uzskata par neglītiem, vienmēr rodas iespaids, ka tie ir mākslīgi veidojumi. "Tas izskatās tā, it kā..." mēdz sacīt. Tas palīdz izgaismot vārdu "neglīts" un "skaists" jēgu.

Nav iespējams uzrakstīt kaut ko par sevi patiesāķ nekā pats esi. Tā ir starpība starp rakstīšanu par sevi un par ārējiem objektiem. Par sevi var rakstīt tikai no sava augstuma. Tu nestāvi ne uz koka kājām, nedz uz trepēm, bet pats uz savām kailajām pēdām.