orissa_lassa

Jautājumus neklātienē INESEI ZANDEREI uzdevusi NORA IKSTENA

[..]

N.I. Man šķita ļoti simpātiski, kad Aija Zariņa viņas darbiem veltītajai, bieži dzirdamajai piezīmei - "mans bērns prot labāk" - mierīgi atbildēja - "Es arī tā gribētu". Cik svarīga Jums ir iekļūšana bērna pasaulē, rakstot viņiem, un cik viegli vai grūti tas Jums izdodas?
I.Z. Jā, protams, daudz ko es gribētu prast tā, kā to prot bērns, bet tam nav tik daudz sakara ar rakstīšanu tieši bērniem, kā mēdz iedomāties. Imitēt bērnu, izlikties par bērnu es negribu. Ciktāl man izdodas atrast kopīgu valodu ar bērniem, to nosaka pirmkārt mana pasaules izjūta, kurā ir pietiekami daudz bērnišķīgu elementu, - un šī īpatnība, spēja vai nolemtība nekad "pavisam nepieaugt", kas "īstu pieaugušo" acīs mani arī nereti padara par enfant terrible, nav tikai mana personiskā īpatnība, bet iens no nepieciešamiem radošās darbības priekšnoteikumiem. Ne tikai bērnu literatūrā vien. Tāpat kā bērnības iespaidu un atmiņu intensitāte un aktualitāte pieauguša cilvēka apziņā. Un otrkārt tas, ka es nemēģinu ne savos tekstos, ne sadzīvē izlikties citādāka vai labāka nekā esmu. Vai labāka par kādu citu. Jebkura šāda veida spekulācija - ar cieņu pret vecumu un sociālo lomu (tajā pasaulē lieto cildeno māt, labi audzināto māmiņ un tautiski aizbildniecisko māmulīt), ar tikumu (balta nāca tautumeita / kā ar sirdi saslimusi / nav ar sirdi saslimusi / nāk ar savu tikumiņu), ar patriotismu un nacionālo patosu (latvju salkanbaltsalkano) man dabiski derdzas. Bērni šo primitīvo liekulību un ārišķīgumu labi sajūt gan attiecībās ar pieaugušajiem, gan grāmatās, ko pieaugušie uzrakstījuši. Tikumiska spekulācija vienmēr ir bezgaumīga. Un visas šīs tantes, kas, no vienas puses, bērnu tikli pamāca, kā jāmīl māmiņa un jādara labi darbiņi, bet, no otras puses, muļķīgi svepstot, mēģina atdarināt bērna valodu un sazvērnieciski miedz viņam ar aci, sak, es arī esmu draiskule un palaidniece - tāda literatūra tikai nojauc bērna dabisko sajēgu par pasaules kārtību un rada viņam greizu, iluzoru priekšstatu par to kārtību, ko šajā pasaulē uztur pieaugušie. Es nesaku: "Vairāk reālisma!", jo dzejoļi bērniem tikpat labi var būt arī sirreāli vai, teiksim, bezpriekšmetiski, bet es saku: "Vairāk realitātes!". Vienalga, vai žanrs, kurā notiek mūsu kontakts, būs pasaka vai traģēdija, bet šim kontaktam jābūt reālam. Bērnus interesē mūsu dzīve, bet mēs biežāk viņus nelaižam tajā iekšā, lai saudzētu, lai no kaut kā pasargātu, bieži vien tāpēc, ka kauns, un arī tāpēc, ka neprotam, un tāpēc, ka neuzticamies. Mūs arī interesē viņu pasaule, bet durtiņas aizbarikādētas ar "ēd lociņus, tas ir veselīgi", "lūdzu, nedauzies, tu nedrīksti sasvīst", "nerunā rupjības" un "visu Rīgu apskrēju, lai dabūtu tev pieniņu" sarunu kaudzēm. Mēs paliekam kaut kur pa vidu, priekšnamā, kas it kā blīvi piepildīts ar eksistences rūpēm un raizēm, bet kurā nav reālu, eksistenciālu kontaktu. Un tad to arī nebūs, nekādi "es taču tavā labā visu darīju" nelīdzēs. Cilvēkiem ir katram sava dzīve, un neviens nekādus upurus otram nav prasījis. Ja mana dzīve manus bērnus interesēs, viņi kļūs tajā līdzdalīgi un mēs būsim saistīti. Ja nē - viņi aizies - ne jau burtiskā nozīmē, bet aizies. Un vismuļķīgākais, ko var darīt, ir tik bieži propagandētā vecāku pašuzupurēšanās un atteikšanās "bērnu labā". Atsakoties no sevis, mēs visvairāk aplaupām savus bērnus. Es uzskatu, ka neko nevajag darīt "bērnu dēļ", vajag tikai nedalīti būt tam, kas esi, dzīvot savu dzīvi, izmantot savu vienīgo iespēju un turēt durvis vaļā, lai šīs pasaules nebūtu norobežotas. Tiklap dzīvē, kā literatūrā. Jeb jūs baidāties, ko gan bērns ieraudzīs, ienācis? Varbūt tukšas sienas? Labāk lai dzīvo savā - "bērna pasaulē", bet mēs pie viņa laiku pa laikam ieiesim jeb ieklūsim, kā Jūs sakāt. Nē, tas veids, tā hipostāze, ko mēs saucam par bērnu, taču man jau ir pazīstama, tā ir manī, turpina būt manī, tātad man nemaz nav tik neiespējami izjust to, ko izjūt bērns, un varbūt pat izjust kā bērnam, tikai nevajag neko imitēt vai meklēt ārpus sevis.

[..]

N.I. Cik nozīmīgs Jums ir tēls sabiedrībai un ielai? Vai tas Jums eksistē kā problēma vai dabiski piemīt?
I.Z. Paskatoties savā fotogrāfijā vai spogulī - jūs taču nespējat noticēt tam, ka tas rāda jūs, vai ne? Es vienmēr esmu izjutusi šokējošu atšķirību starp to, kādu pati sevi jūtu, un to, kāda esmu, kur nu vēl to, kāda izskatos vai tiku uztverta. Viena tēla nav. Es esmu dažāda. Varbūt varētu noķert aiz astes vienu sevis veidu un padarīt to par tēlu, bet ko tad darīt ar pārējiem? Nē, patiesībā tas ir garlaicīgi, turklāt ārējais veidols ir drīzāk spogulis, kurā es ļauju atspulgoties visam, kas ir ap mani, nevis sastingušam pašrefleksijas fantomam. Ir tumsa, nezināmā melnā dzīle, no kuras ik mirkli var iznirt ūdensroze vai Leviatāns, un ir tās mainīgais, vēja viļņotais līmenis, mīlestības iespējamība, dialoga amplitūda, gaismas slieksnis. Nav taču runa par to, kādas kurpes es izvēlos, ja man ir nauda, vai par manām muļķīgajām bailēm no friziera vai zobārsta. Ja es kultivēju zināmam vecumam, sociālajam slānim vai lomai atbilstošu ārieni vai uzvedību, es ierobežoju savu saplūsmi ar cilvēkiem, es ceļu sienu, robežu, kas neļauj saskarties ar cilvēkiem, dalu pasauli "savējos" un "svešos". Jā, protams, ir kaut kādi signāli, kurus es raidu ap sevi, liecinu par savas izvēles dominantēm, bet man ļoti negribētos, lai tie pārtop ierobežojumos. Jūs izprovocējāt mani uz atklātību un definēšanu, nebiju līdz šim par to domājusi, bet tagad saku - man gribētos, lai šī tēla jēga, parole ir atvērtība.

***
bailes un bēdas
kā mazas skolnieces
tikko mazgātiem gariem matiem
atmostas trijos
un nevar aizmigt
pēdējā augusta naktī
naktī pirms jāsāk skolā iet
naktī pirms neizbēgamā
KAUT GARĀKA BŪTU ŠĪ NAKTS
un tomēr - kā gribas satikt
visu bailes un bēdas
vienuviet



kāpēc uz ielas gribas padejot
kā plaksts
guļ zimas acij pāri migla
kāds paspējis jau šorīt sāli izbērt
uz slidajiem ietvju parketiem

no sarunātām muļķībām
ļimst mēle pagurusi

bet nebeidzami rullē acu kino
man garu melnu piparkūku mīklu
pa kuru kājas
it kā dejo iet

jā kāpēc kāpēc gribas padejot

starp autobusu dzeltenajiem sāniem
pa rīta drēgni aizmigloto ielu
kur ziemas nav ne tik cik pavasara

tad nokrist dīvānstūrī
pieklājīgi aizmigt
lai pamostos kad migla izklīdusi
un darbā visi sen jau pusdieno
pa burtu starpām domās dejodami

ak kāpēc kāpēc
jautājums ir stulbs
dzert vajag mazāk
laimīgākai būt

un piedot kam tu pāri darījusi



es pamostos vēsā zālē
vējš ir projām
nokaltušie vārdi
nolauzti
nomesti zemē
klusējošs dārzs
brīnišķīgi klusējošs dārzs

esmu
līnija

āda
vai gaiss

atveru acis
visam

un rudens aiznes mani
viegli un sāpīgi
kā ābolu
uz eža adatām

Pakļauties psihoanalīzei savā ziņā ir tas pats, kas kost atziņas koka auglī. Iegūtās zināšanas mums izvirza jaunas ētiskas problēmas, taču nesniedz neko to atrisināšanai.

Problēmas tavā dzīvē liecina, ka tās neietilpst dzīves veidolā. Tāpēc tev vajag izmainīt veidu, kā tu dzīvo, un, kad tava dzīve atbildīs veidolam, tad tas, kas bija problemātisks, izzudīs.
Taču - vai nav tā, ka cilvēks, kurš nesaskata problēmas dzīvē, nespēj saskatīt arī kaut ko svarīgu, varbūt pat vissvarīgāko? Vai nevar teikt, ka šāds cilvēks dzīvo bezmērķīgi - akli, kā kurmis - un, ja vien spētu redzēt, problēmu saskatītu?
Vai man drīzāk nevajadzētu sacīt: cilvēks, kurš dzīvo pareizi, nepārdzīvo problēmu kā bēdas, un tāpēc viņam tā nemaz nav problēma, bet gan prieks, vai arī - viņa dzīvē tā būs kā gaišs starojums, nevis kā apšaubāms fons.

Kāpēc dvēseli sakustina tukšas domas? Galu galā - tās taču ir tukšas, tomēr to sakustina.
(Kā gan vējš var kustināt koku, ja tas nav nekas cits kā gaiss? Taču, lūk, kustina, un neaizmirsti to.)

Tipiska naiva un muļķīga amerikāņu filma - neskatoties uz tās muļķīgumu vai tieši šīs īpašības dēļ - var būt pamācoša. No tukšās, nopietnās, pašpārliecinātās angļu filmas neko nevar mācīties. Es bieži esmu ko ieguvis no muļķīgas amerikāņu filmas.


[..]Kas zina likumus, pēc kuriem attīstās sabiedrība? Es esmu pārliecināts, ka pat visgudrākajiem cilvēkiem par tiem nav nekādas jausmas. Ja tu cīnies tad cīnies. Ja ceri, tad ceri.

Spriežot par pasaules nākotni, mēs vienmēr iedomājamies kādu vietu, ko tā sasniegs, ja turpinās virzīties pa to pašu ceļu, pa kuru tā gājusi līdz šim; un mums neienāk prātā, ka tās ceļš nav taisan līnija, bet gan līkne, kuras virziens pastāvīgi mainīgs.

Dažkārt teikumu var saprast tikai tad, ja to lasa pareizā tempā. Visi mani teikumi ir jālasa lēnām.

Mēs cīnāmies ar valodu. Mēs esam iekļauti cīņā ar valodu.

Varbūt tieši tas, ko nevar izteikt (kas ir mistisks un ko es neesmu spējīgs izteikt), ir fons, uz kura viss, ko es saku, iegūst nozīmi.

Esperanto. Riebuma sajūta, kas mūs pārņem, kad mēs izrunājam izgudrotu vārdu ar izgudrotām, aizgūtām zilmēm. Vārds ir auksts, bez jebkādām asociācijām, un tomēr spēlē "valodu". Vienkārša uzrakstīta zīmju sistēma neizsauktu tādu riebumu.

To, ko var izdarīt lasītājs pats, atstāj viņam.

Ir grūti zināt kaut ko un rīkoties tā, it kā jūs to nezinātu.

Tam, kurš zina pārāk daudz, ir grūti nemelot.

Nekādā ziņā nebaidieties runāt muļķības! Bet piedomājiet pie savām muļķībām.

Viduvējam rakstītājām nav jācenšas aizstāt rupju, nepareizu izteicienu ar pareizu izteicienu. Tā rīkojoties, viņš nogalina sākotnējo ideju, kura vismaz bija dzīvs stādiņš. Tagad tas ir nokaltis un nav neko vērts. To tikpat labi var izmest atkritumu kaudzē. Taču arī nožēlojamais stādiņš kaut kam derēja.

Man šķiet, ka, lai patiktu kāds rakstnieks, ir jāmīl arī tā kultūra, pie kuras viņš pieder. Ja tā nepatīk vai ir vienaldzīga, tad arī apbrīna par rakstnieku zūd.

Engelmans pastāstīja man, ka mājās, kārtojot manuskriptu atvilktni, tie viņam liekoties brīnišķīgi un ienākot prātā doma, ka tie būtu pelnījuši, lai ar viņiem tiktu iepazīstināti citi cilvēki (tas pats noteikot, kad viņš pārlasot savu mirušo radinieku vēstules). Taču, tiklīdz viņš mēģinot sastādīt kādu manuskriptu izlasi, tā viss pasākums zaudējot pievilcību un patiesumu un izrādās nerealizējams. es sacīju, ka šeit mums ir darīšana ar tādu gadījumu, kas līdzīgs sekojošam: nekas nevar būt dīvaināk, kā novērot cilvēku, kurš domā, ka viņu neviens neredz, veicam kādu pavisam ikdienišķu darbību. Iedomāsimies teātri; priekškars atveras, un mēs vērojam, kā cilvēks viens pats savā istabā staigā šurp un turp, aizdedzina cigareti, apsēžas un tā tālāk, - tā, ka pēkšņi atklājam, ka mēs vērojam cilvēku no malas, tā, kā mēs paši sevi nekad nevaram redzēt; tas būtu tā, it kā mēs skatītu biogrāfijas daļu ar savām acīm - tam vajadzētu būt reizē baismīgi un brīnišķīgi. Pat vēl brīnišķīgāk nekā tas, ko dramaturgs var likt uz skatuvs spēlēt vai runāt: mēs redzam pašu dzīvi. Bet to tācu mēs redzam katru dienu, un tas uz mums neatstāj nekādu iespaidu! Jā, taču mēs to neskatām no pareizās perspektīvas. - Tā, ja E. pārskata savus rakstus un tie viņam šķiet brīnišķīgi (lai arī tos pa vienam atsevišķi nevar publicēt), viņš redz savu dzīvi kā Dieva radītu mākslas darbu, un kā tāds tas ir ievērības cienīgs, gluži tāpat kā katra dzīva un viss kas cits. Taču tikai mākslinieks var atsevišķu gadījumu tā izgaismot, kat as mums atmirdz kā mākslas darbs; tā tam jābūt, ka manuskripti zaudē vērtību, kad tos aplūko atsevišķi un vispār, ja tos skata objektīvi, bez iepriekš pieņemtas jūsmas. Mākslas darbs piespiež mūs - tā sakot - skatīties no pareizās perspektīvas, kamēr bez mākslas priekšmets ir tikai gabaliņš no dabas, tāds pats, kā visi pārējie; tāds, ko mēs ar savu sajūsmu varam pacelt pāri dabai, taču tas nedod nevienam tiesības to mums kā tādu uzspiest. (Man allaž jādomā par tiem garlaicīgajiem dabas skatiem, kuri tam cilvēkam, kas to fotografējis, liekas interesanti tāpēc, ka viņš pats tur ir bijis un kaut ko pārdzīvojis; turpretim cits tos pilnīgi pamatoti vēro vēsi - ja vispār ir attaisnojami, ka kādu lietu vēro vēsi.)
Taču, man liekas, ka arī ārpus mākslas darbiem ir vēl kāds cits veids, kā tvert pasauli sub specie aeterni. Tas ir - tā man šķiet - domas ceļš, domas, kas slīd pāri pasaulei, atstājot to, kāda tā ir, tikai no augšas lidojumā vērojot.

Par puķēm un dzīvniekiem, ko cilvēki uzskata par neglītiem, vienmēr rodas iespaids, ka tie ir mākslīgi veidojumi. "Tas izskatās tā, it kā..." mēdz sacīt. Tas palīdz izgaismot vārdu "neglīts" un "skaists" jēgu.

Nav iespējams uzrakstīt kaut ko par sevi patiesāķ nekā pats esi. Tā ir starpība starp rakstīšanu par sevi un par ārējiem objektiem. Par sevi var rakstīt tikai no sava augstuma. Tu nestāvi ne uz koka kājām, nedz uz trepēm, bet pats uz savām kailajām pēdām.

Cilvēki allaž saka, ka filozofijā nav vērojams progress, ka mūs joprojām nodarbina tās pašas filozofiskās problēmas, kuras risināja senie grieķi. Tie kuri tā spriež, nesaprot, kāpēc tā jābūt. Tas ir tāpēc, ka mūsu valoda ir palikusi tā pati un pavedina mūs uzdot tos pašus jautājumus. Tikmēr, kamēr būs darbības vārds "būt" un šķitīs, ka tas lietojams tāpat kā "ēst", "dzert", tikmēr, kamēr mums būs īpašības vārdi "identisks", "patiess", "nepatiess", "iespējams", tikmēr, kamēr mēs turpināsim runāt par laika upi, telpas izplatījumu utt. cilvēki klups pār vienām un tām pašām dīvainajām grūtībām un vērsies uz ko tādu, ko nekādi skaidrojumi nav spējīgi izskaidrot.
Vēl vairāk - šāds stāvoklis apmierina tieksmi pēc transcendentā, jo cilvēki, domādami, ka viņi var saredzēt "cilvēciskās saprašanas robežas", protams, tic, ka ir spējīgi ieskatīties arī aiz šīm robežām.

Filozofija nemaz neesot progresējusi? Ja kāds pakasa tur, kur viņam niez, vai mums tūlīt jāsaskata kāds progress? Vai pretējā gadījumā tā nebūs īsta kasīšana un īsta niezēšana? Un vai šī reakcija uz niezi nevar turpināties tādā pašā veidā ilgi - līdz pat tam laikam, kamēr atrasts kāds cits līdzeklis pret niezēšanu?

Dažkārt cilvēki apgalvo, ka viņi nevarot spriest par vienu vai otru lietu tāpēc, ka neesot studējuši filozofiju. Tās ir kaitinošas aplamības, jo balstās uz pieņēmumu, ka filozofija būtu kaut kāda zinātne. Par to runā tā, it kā runātu par medicīnu. Taču jāatzīst, cilvēki, kuri nekad nav veikuši filozofiska rakstura pētījumus (piemēram, lielākā daļa matemātiķu), nav apgādāti ar šāda veida pētījumiem un izpratnei derīgiem instrumentiem. Gluži tāpat kā cilvēks, kurš nav pieradis mežā meklēt puķes, ogas vai augus, neatradīs tos, jo viņa acis nav trenētas šādai nodarbībai un viņš nezina, kam īpaši pievērst uzmanību. Līdzīgi cilvēks, kuram nav pieredzes filozofijā, paies garām vietām, kur slēpjas grūtības, taču tas, kuram ir nepieciešamās iemaņas, apstāsies un jutīs, ka grūtības ir kaut kur tuvumā, lai arī viņš tās vēl nespēj saskatīt. Un par to nav jābrīnās, jo zinām, cik ilgi pat tādam cilvēkam, kuram ir iemaņas un kurš jauš, ka grūtības ir tepat līdzās, ir jāmeklē, pirms viņš tās atrod.
Ja kaut kas labi noslēpts, to ir grūti atrast.

Filozofs ir cilvēks, kuram vajag izārstēt daudz as intelektuālās slimības sevī, pirms viņš sasniedz veselā saprāta prātulas.

Lai Dievs dod filozofiem saprašanu par to, kas ir visu acu priekšā.

Manas domas droši vien virzās pa daudz šaurāku apli, nekā man šķiet.

Tikai domājot vēl ārprātīgāk, nekā to dara filozofi, jūs varat atrisināt viņu problēmas.

Filozofisko problēmu atrisināšana ir līdzīga dāvanai pasakā: burvju pilī tā izskatās burvīga, un apskatīta ārpusē dienas gaismā, izrādās parasts dzelzs gabaliņš (vai kas tamlīdzīgs).