Filozofija
Cilvēki allaž saka, ka filozofijā nav vērojams progress, ka mūs joprojām nodarbina tās pašas filozofiskās problēmas, kuras risināja senie grieķi. Tie kuri tā spriež, nesaprot, kāpēc tā jābūt. Tas ir tāpēc, ka mūsu valoda ir palikusi tā pati un pavedina mūs uzdot tos pašus jautājumus. Tikmēr, kamēr būs darbības vārds "būt" un šķitīs, ka tas lietojams tāpat kā "ēst", "dzert", tikmēr, kamēr mums būs īpašības vārdi "identisks", "patiess", "nepatiess", "iespējams", tikmēr, kamēr mēs turpināsim runāt par laika upi, telpas izplatījumu utt. cilvēki klups pār vienām un tām pašām dīvainajām grūtībām un vērsies uz ko tādu, ko nekādi skaidrojumi nav spējīgi izskaidrot.
Vēl vairāk - šāds stāvoklis apmierina tieksmi pēc transcendentā, jo cilvēki, domādami, ka viņi var saredzēt "cilvēciskās saprašanas robežas", protams, tic, ka ir spējīgi ieskatīties arī aiz šīm robežām.
Filozofija nemaz neesot progresējusi? Ja kāds pakasa tur, kur viņam niez, vai mums tūlīt jāsaskata kāds progress? Vai pretējā gadījumā tā nebūs īsta kasīšana un īsta niezēšana? Un vai šī reakcija uz niezi nevar turpināties tādā pašā veidā ilgi - līdz pat tam laikam, kamēr atrasts kāds cits līdzeklis pret niezēšanu?
Dažkārt cilvēki apgalvo, ka viņi nevarot spriest par vienu vai otru lietu tāpēc, ka neesot studējuši filozofiju. Tās ir kaitinošas aplamības, jo balstās uz pieņēmumu, ka filozofija būtu kaut kāda zinātne. Par to runā tā, it kā runātu par medicīnu. Taču jāatzīst, cilvēki, kuri nekad nav veikuši filozofiska rakstura pētījumus (piemēram, lielākā daļa matemātiķu), nav apgādāti ar šāda veida pētījumiem un izpratnei derīgiem instrumentiem. Gluži tāpat kā cilvēks, kurš nav pieradis mežā meklēt puķes, ogas vai augus, neatradīs tos, jo viņa acis nav trenētas šādai nodarbībai un viņš nezina, kam īpaši pievērst uzmanību. Līdzīgi cilvēks, kuram nav pieredzes filozofijā, paies garām vietām, kur slēpjas grūtības, taču tas, kuram ir nepieciešamās iemaņas, apstāsies un jutīs, ka grūtības ir kaut kur tuvumā, lai arī viņš tās vēl nespēj saskatīt. Un par to nav jābrīnās, jo zinām, cik ilgi pat tādam cilvēkam, kuram ir iemaņas un kurš jauš, ka grūtības ir tepat līdzās, ir jāmeklē, pirms viņš tās atrod.
Ja kaut kas labi noslēpts, to ir grūti atrast.
Filozofs ir cilvēks, kuram vajag izārstēt daudz as intelektuālās slimības sevī, pirms viņš sasniedz veselā saprāta prātulas.
Lai Dievs dod filozofiem saprašanu par to, kas ir visu acu priekšā.
Manas domas droši vien virzās pa daudz šaurāku apli, nekā man šķiet.
Tikai domājot vēl ārprātīgāk, nekā to dara filozofi, jūs varat atrisināt viņu problēmas.
Filozofisko problēmu atrisināšana ir līdzīga dāvanai pasakā: burvju pilī tā izskatās burvīga, un apskatīta ārpusē dienas gaismā, izrādās parasts dzelzs gabaliņš (vai kas tamlīdzīgs).
Vēl vairāk - šāds stāvoklis apmierina tieksmi pēc transcendentā, jo cilvēki, domādami, ka viņi var saredzēt "cilvēciskās saprašanas robežas", protams, tic, ka ir spējīgi ieskatīties arī aiz šīm robežām.
Filozofija nemaz neesot progresējusi? Ja kāds pakasa tur, kur viņam niez, vai mums tūlīt jāsaskata kāds progress? Vai pretējā gadījumā tā nebūs īsta kasīšana un īsta niezēšana? Un vai šī reakcija uz niezi nevar turpināties tādā pašā veidā ilgi - līdz pat tam laikam, kamēr atrasts kāds cits līdzeklis pret niezēšanu?
Dažkārt cilvēki apgalvo, ka viņi nevarot spriest par vienu vai otru lietu tāpēc, ka neesot studējuši filozofiju. Tās ir kaitinošas aplamības, jo balstās uz pieņēmumu, ka filozofija būtu kaut kāda zinātne. Par to runā tā, it kā runātu par medicīnu. Taču jāatzīst, cilvēki, kuri nekad nav veikuši filozofiska rakstura pētījumus (piemēram, lielākā daļa matemātiķu), nav apgādāti ar šāda veida pētījumiem un izpratnei derīgiem instrumentiem. Gluži tāpat kā cilvēks, kurš nav pieradis mežā meklēt puķes, ogas vai augus, neatradīs tos, jo viņa acis nav trenētas šādai nodarbībai un viņš nezina, kam īpaši pievērst uzmanību. Līdzīgi cilvēks, kuram nav pieredzes filozofijā, paies garām vietām, kur slēpjas grūtības, taču tas, kuram ir nepieciešamās iemaņas, apstāsies un jutīs, ka grūtības ir kaut kur tuvumā, lai arī viņš tās vēl nespēj saskatīt. Un par to nav jābrīnās, jo zinām, cik ilgi pat tādam cilvēkam, kuram ir iemaņas un kurš jauš, ka grūtības ir tepat līdzās, ir jāmeklē, pirms viņš tās atrod.
Ja kaut kas labi noslēpts, to ir grūti atrast.
Filozofs ir cilvēks, kuram vajag izārstēt daudz as intelektuālās slimības sevī, pirms viņš sasniedz veselā saprāta prātulas.
Lai Dievs dod filozofiem saprašanu par to, kas ir visu acu priekšā.
Manas domas droši vien virzās pa daudz šaurāku apli, nekā man šķiet.
Tikai domājot vēl ārprātīgāk, nekā to dara filozofi, jūs varat atrisināt viņu problēmas.
Filozofisko problēmu atrisināšana ir līdzīga dāvanai pasakā: burvju pilī tā izskatās burvīga, un apskatīta ārpusē dienas gaismā, izrādās parasts dzelzs gabaliņš (vai kas tamlīdzīgs).