Jautājumus neklātienē INESEI ZANDEREI uzdevusi NORA IKSTENA
[..]
N.I. Man šķita ļoti simpātiski, kad Aija Zariņa viņas darbiem veltītajai, bieži dzirdamajai piezīmei - "mans bērns prot labāk" - mierīgi atbildēja - "Es arī tā gribētu". Cik svar
īga Jums ir iekļūšana bērna pasaulē, rakstot viņiem, un cik viegli vai grūti tas Jums izdodas?
I.Z. Jā, protams, daudz ko es gribētu prast tā, kā to prot bērns, bet tam nav tik daudz sakara ar rakstīšanu tieši bērniem, kā mēdz iedomāties. Imitēt bērnu, izlikties par bērnu es negribu. Ciktāl man izdodas atrast kopīgu valodu ar bērniem, to nosaka pirmkārt mana pasaules izjūta, kurā ir pietiekami daudz bērnišķīgu elementu, - un šī īpatnība, spēja vai nolemtība nekad "pavisam nepieaugt", kas "īstu pieaugušo" acīs mani arī nereti padara par
enfant terrible, nav tikai mana personiskā īpatnība, bet iens no nepieciešamiem radošās darbības priekšnoteikumiem. Ne tikai bērnu literatūrā vien. Tāpat kā bērnības iespaidu un atmiņu intensitāte un aktualitāte pieauguša cilvēka apziņā. Un otrkārt tas, ka es nemēģinu ne savos tekstos, ne sadzīvē izlikties citādāka vai labāka nekā esmu. Vai labāka par kādu citu. Jebkura šāda veida spekulācija - ar cieņu pret vecumu un sociālo lomu (tajā pasaulē lieto cildeno
māt, labi audzināto
māmiņ un tautiski aizbildniecisko
māmulīt), ar tikumu (
balta nāca tautumeita / kā ar sirdi saslimusi / nav ar sirdi saslimusi / nāk ar savu tikumiņu), ar patriotismu un nacionālo patosu (latvju salkanbaltsalkano) man dabiski derdzas. Bērni šo primitīvo liekulību un ārišķīgumu labi sajūt gan attiecībās ar pieaugušajiem, gan grāmatās, ko pieaugušie uzrakstījuši. Tikumiska spekulācija vienmēr ir bezgaumīga. Un visas šīs tantes, kas, no vienas puses, bērnu tikli pamāca, kā jāmīl māmiņa un jādara labi darbiņi, bet, no otras puses, muļķīgi svepstot, mēģina atdarināt bērna valodu un sazvērnieciski miedz viņam ar aci, sak, es arī esmu draiskule un palaidniece - tāda literatūra tikai nojauc bērna dabisko sajēgu par pasaules kārtību un rada viņam greizu, iluzoru priekšstatu par to kārtību, ko šajā pasaulē uztur pieaugušie. Es nesaku: "Vairāk reālisma!", jo dzejoļi bērniem tikpat labi var būt arī sirreāli vai, teiksim, bezpriekšmetiski, bet es saku: "Vairāk realitātes!". Vienalga, vai žanrs, kurā notiek mūsu kontakts, būs pasaka vai traģēdija, bet šim kontaktam jābūt reālam. Bērnus interesē mūsu dzīve, bet mēs biežāk viņus nelaižam tajā iekšā, lai saudzētu, lai no kaut kā pasargātu, bieži vien tāpēc, ka kauns, un arī tāpēc, ka neprotam, un tāpēc, ka neuzticamies. Mūs arī interesē viņu pasaule, bet durtiņas aizbarikādētas ar "ēd lociņus, tas ir veselīgi", "lūdzu, nedauzies, tu nedrīksti sasvīst", "nerunā rupjības" un "visu Rīgu apskrēju, lai dabūtu tev pieniņu" sarunu kaudzēm. Mēs paliekam kaut kur pa vidu, priekšnamā, kas it kā blīvi piepildīts ar eksistences rūpēm un raizēm, bet kurā nav reālu, eksistenciālu kontaktu. Un tad to arī nebūs, nekādi "es taču tavā labā visu darīju" nelīdzēs. Cilvēkiem ir katram sava dzīve, un neviens nekādus upurus otram nav prasījis. Ja mana dzīve manus bērnus interesēs, viņi kļūs tajā līdzdalīgi un mēs būsim saistīti. Ja nē - viņi aizies - ne jau burtiskā nozīmē, bet aizies. Un vismuļķīgākais, ko var darīt, ir tik bieži propagandētā vecāku
pašuzupurēšanās un
atteikšanās "bērnu labā". Atsakoties no sevis, mēs visvairāk aplaupām savus bērnus. Es uzskatu, ka neko nevajag darīt "bērnu dēļ", vajag tikai nedalīti būt tam, kas esi, dzīvot savu dzīvi, izmantot savu vienīgo iespēju un turēt durvis vaļā, lai šīs pasaules nebūtu norobežotas. Tiklap dzīvē, kā literatūrā. Jeb jūs baidāties, ko gan bērns ieraudzīs, ienācis? Varbūt tukšas sienas? Labāk lai dzīvo savā - "bērna pasaulē", bet mēs pie viņa laiku pa laikam ieiesim jeb ieklūsim, kā Jūs sakāt. Nē, tas veids, tā hipostāze, ko mēs saucam par bērnu, taču man jau ir pazīstama, tā ir manī, turpina būt manī, tātad man nemaz nav tik neiespējami izjust to, ko izjūt bērns, un varbūt pat izjust kā bērnam, tikai nevajag neko imitēt vai meklēt ārpus sevis.
[..]
N.I. Cik nozīmīgs Jums ir tēls sabiedrībai un ielai? Vai tas Jums eksistē kā problēma vai dabiski piemīt?
I.Z. Paskatoties savā fotogrāfijā vai spogulī - jūs taču nespējat noticēt tam, ka tas rāda jūs, vai ne? Es vienmēr esmu izjutusi šokējošu atšķirību starp to, kādu pati sevi jūtu, un to, kāda esmu, kur nu vēl to, kāda izskatos vai tiku uztverta. Viena tēla nav. Es esmu dažāda. Varbūt varētu noķert aiz astes vienu sevis veidu un padarīt to par tēlu, bet ko tad darīt ar pārējiem? Nē, patiesībā tas ir garlaicīgi, turklāt ārējais veidols ir drīzāk spogulis, kurā es ļauju atspulgoties visam, kas ir ap mani, nevis sastingušam pašrefleksijas fantomam. Ir tumsa, nezināmā melnā dzīle, no kuras ik mirkli var iznirt ūdensroze vai Leviatāns, un ir tās mainīgais, vēja viļņotais līmenis, mīlestības iespējamība, dialoga amplitūda, gaismas slieksnis. Nav taču runa par to, kādas kurpes es izvēlos, ja man ir nauda, vai par manām muļķīgajām bailēm no friziera vai zobārsta. Ja es kultivēju zināmam vecumam, sociālajam slānim vai lomai atbilstošu ārieni vai uzvedību, es ierobežoju savu saplūsmi ar cilvēkiem, es ceļu sienu, robežu, kas neļauj saskarties ar cilvēkiem, dalu pasauli "savējos" un "svešos". Jā, protams, ir kaut kādi signāli, kurus es raidu ap sevi, liecinu par savas izvēles dominantēm, bet man ļoti negribētos, lai tie pārtop ierobežojumos. Jūs izprovocējāt mani uz atklātību un definēšanu, nebiju līdz šim par to domājusi, bet tagad saku - man gribētos, lai šī tēla jēga, parole ir atvērtība.