Ludvigs Vitgenšteins
Pakļauties psihoanalīzei savā ziņā ir tas pats, kas kost atziņas koka auglī. Iegūtās zināšanas mums izvirza jaunas ētiskas problēmas, taču nesniedz neko to atrisināšanai.

Problēmas tavā dzīvē liecina, ka tās neietilpst dzīves veidolā. Tāpēc tev vajag izmainīt veidu, kā tu dzīvo, un, kad tava dzīve atbildīs veidolam, tad tas, kas bija problemātisks, izzudīs.
Taču - vai nav tā, ka cilvēks, kurš nesaskata problēmas dzīvē, nespēj saskatīt arī kaut ko svarīgu, varbūt pat vissvarīgāko? Vai nevar teikt, ka šāds cilvēks dzīvo bezmērķīgi - akli, kā kurmis - un, ja vien spētu redzēt, problēmu saskatītu?
Vai man drīzāk nevajadzētu sacīt: cilvēks, kurš dzīvo pareizi, nepārdzīvo problēmu kā bēdas, un tāpēc viņam tā nemaz nav problēma, bet gan prieks, vai arī - viņa dzīvē tā būs kā gaišs starojums, nevis kā apšaubāms fons.

Kāpēc dvēseli sakustina tukšas domas? Galu galā - tās taču ir tukšas, tomēr to sakustina.
(Kā gan vējš var kustināt koku, ja tas nav nekas cits kā gaiss? Taču, lūk, kustina, un neaizmirsti to.)

Tipiska naiva un muļķīga amerikāņu filma - neskatoties uz tās muļķīgumu vai tieši šīs īpašības dēļ - var būt pamācoša. No tukšās, nopietnās, pašpārliecinātās angļu filmas neko nevar mācīties. Es bieži esmu ko ieguvis no muļķīgas amerikāņu filmas.


[..]Kas zina likumus, pēc kuriem attīstās sabiedrība? Es esmu pārliecināts, ka pat visgudrākajiem cilvēkiem par tiem nav nekādas jausmas. Ja tu cīnies tad cīnies. Ja ceri, tad ceri.

Spriežot par pasaules nākotni, mēs vienmēr iedomājamies kādu vietu, ko tā sasniegs, ja turpinās virzīties pa to pašu ceļu, pa kuru tā gājusi līdz šim; un mums neienāk prātā, ka tās ceļš nav taisan līnija, bet gan līkne, kuras virziens pastāvīgi mainīgs.