varbūt kādam noder... receptori un tauste II

Āda satur 5 dažādus receptoru tipus kuri saņem informāciju no apkārtējās vides. Informācijas veidi var būt: sāpes , karstums, aukstums, pieskārieni un spiediens. Šie pieci parasti tiek klasificēti kā viena no piecām cilvēka maņām – tauste.
Sensorie receptori variē ļoti plaši pēc to struktūras. Piemēram sāpju receptori ir gan nemielinizēti, gan mielinizēti kaili nervu gali, sarežģītāka struktūra ir taustes receptoriem – neironu tīkls apņem mata pamatni, savukārt vēl sarežģītāka struktūra ir spēcīgā spiediena receptoriem, kuri atrodas iekapsulēti speciālā apvalkā.
Receptori arī variē to lielajā pārsvarā vienam pār otru. Tā, piemēram, sāpju receptori ir daudz vairāk par aukstuma receptoriem visā ķermenī.
Viseidzot receptori atšķirās ar to koncentrāciju dažādās ķermeņa daļās. Piemēram pirkstu galos taustes receptori ir daudz vairāk nekā muguras ādā…
Receptori novietoti viscaur visam ķermenim, ieskaitot proprioreceptorus un viscerālos receptorus, kuri saņem informāciju par ķermeņa iekšējo stāvokli.

Tauste ir saistīta ar muguras smadzeņu darbību. Muguras smadzeņu refleksus iedala divās lielās grupās – somatiskajos un veģetatīvajos refleksos. Somatiskos muguras smadzeņu refleksus iedala eksteroreceptīvajos refleksos, kuri izpaužās ar locekļu saliekšanu pēc ādas kairinājuma, un proprioreceptoros, kas izpaužās ar locekļu kustībām, ja uzsit pa cīpslu. Taustes receptori pieder pie eksteroreceptīvajiem receptoriem. Receptori ādā sajūt kairinājumu un signālu padod muguras smadzenēm pa aferentajām nervu šķiedrām, kas tajās ieiet pa aizmugurējām saknītēm, savukārt pa priekšējām saknītēm iziet eferentās nervu šķiedras uz izpildorgāniem un skeleta muskulatūru.

Muguras smadzeņu reflekus centri atrodās noteiktos segmentos. Kakla un krūšu segmentos atrodās augšējo ekstremitāšu, krūšu, vēdera un muguras muskuļu refleksu centri, bet jostas un krustu segmentos – apakšējo ekstremitāšu muskuļu refleksu centri. Noteikts ādas rajons saņem aferentos un eferentos nervus nkuri ir saistīti ar noteiktiem muguras smadzeņu segmentiem. Jušanas nervu impulsi, kuri ieplūst muguras smadzenēs tiek pārslēgti uz kustību šķiedrām un var tikt vadīti uz galvas smadzenēm pa augšupejošo muguras smadzeņu -> galvas smadzeņu vadītājceļu. Šie impulsi galvas smadzeņu garozā rada subjektīvu pieskāriena, temperatūras, sāpju sajūtu.
Ja tiek bojāti vadītājceļi, kas pārraida impulsu no receptora uz muguras smadzenēm – pazūd jušana bet kustības saglabājās. Savukārt, ja bojāti vadītājceļi no muguras smadzenēm uz izpildošo sistēmu – jušana saglabājās, bet kustības tiek paralizētas.


Primārais sensorais apgabals - 4

Galvas smadzeņu pusložu garoza ir vissarežģītākā CNS daļa. To funkcionāli iedala trijās daļās – Sensoriskajās, efektorajās un kontakta šūnas. Pie sensoriskajām šūnām nobeidzās specifiskie aferentie ceļi, kuri vada uzbudinājumu no receptoriem.

Kas tur īsti ir un kur kas atrodās?



Taustes receptori

Uzskata, ka pieskāriena sajūta rodas no dažādu ādas receptoru viegla mehāniska kairinājuma, taču sevišķa nozīme esot to nervu šķiedru kairinājumam, kuras savijušās ap ādas mata sīpoliņu. Tāpēc taustes sajūta samazinās, ja ādas matiņus noskuj.
Pie taustes receptoriem pieder Meisnera receptori. Tie ir taustes un virspusēja, viegla spiediena receptori, kuri novietoti epidermas – dermas robežā, specifiski pirkstu galiem, plaukstai, papēžiem un krūšu galiem. Tie ir ovāli pēc formas un sastāv no daudzām sakrautām plakanām Švanna šūnām. Nervu šķiedra ieiet dziļi līdz ķermeņa galam. Tās saistās ar Ab nervu šķiedrām. Šīs šūnas adaptējas momentāli.





Pie taustes receptoriem pieder arī Merkela diski. Merkela Diski. Tie ir taustes receptori, kuri novietoti dziļi ādā, galvenokārt biezā ādā uz plaukstām un kāju papēžiem. Merkela diski sastāv no diviem komponentiem – Speciālās Merkela šūnas un specifiska nerva gala, kurš pazaudē savu mielīna apvalku tiklīdz kā iespiežās epidermālajā bazālajā slānī. Brīvais nerva gals izveidojās diska formā, kas kontaktē ar Merkela šūnu. Kontakta vieta ir līdzīga sinapsei. Merkela šūnas adaptējās ne lēni un bieži pat ne līdz galam un tās ir saistītas ar Ab nerva šķiedrām.



Taustes receptoru daudzums dažādās ķermeņa ādas vietās nav vienāds. Ādas jutība ir atkarīga no receptoru daudzuma ādas laukuma vienībā un no tā, no cik receptoriem uzbudinājumu saņem viena jušanas nerva šķiedra. Vislielākā jutība ir pirkstos, plaukstas iekšpusē, pēdas apakšpusē, bet vismazākā – muguras ādai. Arī lūpās un mēlē atrodās daudz taustes receptoru, tādēļ tās ir tik jūtīgas.

Spiediena receptori

Arī spiediena sajūtas ir saistītas ar ādu. Receptori, kuru kairinājums izraisa spiediena sajūtu, atodas dziļi zemādas saistaudos, cīpslās un saitēs. Šajos receptoros uzbudinājumu izraisa daudz stiprāki mehāniskie kairinājumi nekā taustes receptoros. Šie receptori reaģē arī uz vibrāciju.
Panician receptori ir ļoti jūtīgi spiediena receptori – jūt apmēram 2mm x 0,5mm – novietoti dziļā ādā. Tas pārklāj nerva galu ar plakanu fibroblastam līdzīgām šūnām, kas producē vielu – ‘lamellae’ kas satur šķidrumu. Tā kā Panician ķermeņi tiek saspiesti, šķidrums lamellas pārvirzās un lamella darbojās kā enerģijas filtrs. Pacinian ķermeņi momentāli adaptējās. Vibrāciju tās uztver labāk nekā garu spiedienu. Tās ir saistītas ar Ab nervu šķiedrām



Pacinian ķermenis ar tā kapsulu un centrālo iedobumu. a – arteriālais zarojums, pāriet kapilāros, kur daži formējās gredzenveidīgi un viens galvenais iespiežās centrālajā kapsulā. b – Stiebra šķiedrainie audi. n – nervs, kurš iekš centrālās kapsulas pazaudē tā balto daļu un izstiepjās līdz pretējam kapsulas galam, kur beidzās ar izaugumu.
Pie taustes receptoriem pieder arī Goldži un Mazzoni receptori. Tie atrodas pirkstu galu audos. Atšķirībā no tālākminētajiem Pacinian receptoriem, šie ir mazāki.


Sāpju receptori.

Sāpju sajūtu saista ar nervu kailo galu uzbudinājumu. Kailos nervu galus var atrast gandrīz visos audos. Atšķirībā no visiem citiem receptoriem sāpju receptoriem nv specifiska kairinātāja. Sāpju sajūtu izraisa katrs pārmērīgi stiprs kairinātājs, kurš bojā vai draud bojāt audus. Sāpes ir neveselīga, kaitīga stimula interpretācija. Kaitīgs stimuls ir jebkurš stimuls, kurš rada vai draud radīt cilvēka ķermeņa bojājumu, tai skaitā karstuma stimulu, kuri var radīt apdegumu vai ir pietiekoši asi, lai pārdurtu cilvēka audus. Nociceptori jeb sāpju receptori ir receptori ādā un zemādā, kuri speciāli radīti, lai uztvertu šādus draudus, tai skaitā elektriskus, termālus un ķīmiskus.
Divi svarīgi sāpju receptori ir A-delta šķiedras un C šķiedras. A-delta šķiedras ir plāni mielinizētas, līdz ar to iespējama ātra signāla pārraide asu sāpju gadījumā. Viens A-delta šķiedru tips signalizē par sāpēm, ja stimuls sasniedzis 55 grādus pēc Celsija. Šo šķiedru aktivācija ir strauja un saistīta ar asām, griezīgām sāpēm. Šīs sauc par “labajām” sāpēm, jo tās brīdina lai pasargātos no problēmas, kā, piemēram, pirksta aizvākšana no karstas plīts. C šķiedras ir nemielinētas, līdz ar to impulsi pārvadās pa nerviem lēnāk. Tas nozīmē, ka tie ir atbildīgi par vēlākajām sajūtām, vājām vai pat hroniskām sāpēm. Šīs ir “sliktās” sāpes, jo tās nevar remdēt aizvācot stimulu. Šīs sāpes rada bojāti audi.



Brīvo nervu gali atrodas galvenokārt epoidermā un epitēlijaudos pārklājot gļotādu; tie ir ļoti labi atrodami radzenes epitēlijaudos. Kad nerva šķiedra pietuvojās tās galam, tā apvalks pazūd, atstājot cilindrisku nervu, kuram apkārt ir neirolemma. Pēc laika šķiedra pazaudē savu neirolemmu un sastāv tikai no cilindriskā nerva gala.


Pastāv divi galvenie nociceptoru tipi. Augsta Sliekšņa Mehanoreceptori - , High Threshold Mechanoreceptors (HTM's) un Polimodālie Nociceptori

HTM`s receptori ir saistīti ar A delta nerva šķiedrām, atbild par spēcīgiem spiedieniem, receptīvais lauks ir liels ar daudziem punktiem, nepārklājās, uztveres kvalitāte – spēja, strauja, momentāna, lokāla..

PN receptori saistīti ar C nerva šķiedrām, atbild par spēcīgiem spiedieniem, karstumu, ķīmiskiem kairinājumiem. Receptīvais lauks ir maziņš, koncentrēts vienā mazā reģionā, uztveres kvalitāte – zema, difūza, nepatīkama

Termoreceptori.

Ar ādas receptoriem mēs saņemam arī informāciju par apkārtējās vides temperatūru, kurai ir liela nozīme ķermeņa temperatūras regulēšanā. Informāciju par apkārtējās vides temperatūru mēs uztveram ar termoreceptoriem, kuri atrodas ne tikai viscaur ādai, bet arī gļotādā un pat CNS t.s. termoregulācijas centrā. Izšķir divu veidu receptorus, tos kuri uztver temperatūras paaugstināšanos un tos, kuri uztver temperatūras pazemināšanos. Tā kā termoreceptori neatrodas pašā ādas virspusē, tad to kairinātājs ir zemādas audu temperatūras maiņas. Temperatūras uztvere ir atkarīga arī no ādas temperatūras. Visasākā temperatūras atšķiršanas spēja ir tādā gadījumā, ja ādas temperatūra ir 27 – 30 C. Atsevišķi indivīdi spēj atšķirt pat līdz 0,2 grādiem. Ādas termometriem ir labi izteikta adaptācija. Piemēram vasarā ielecot upē sākumā mums tas šķiet auksts, bet pēc tam lēnām pierodam – adaptējamies.
Termoreceptori ir saistīti gan ar Ad gan ar C šķiedrām, tiem piemīt toniskā aktivitāte un to receptoru lauki nepārklājās.

Aukstuma receptori

1882 gadā Blikss atklāja ka pacienta termālās sajūtas ir saistītas ar lokalizētu sensoru punktu uzbudināšanu pacienta ādā. Tālākie pētījumi atklāja atšķirības starp karstajiem un aukstajiem punktiem – cilvēka ādā ir specifiski punkti, kas reaģē uz karstiem un aukstiem stimuliem. Pie konstantas ādas temperatūras auksto nervu šķiedras atrodas aktīvā stāvoklī ar statisku nepārtrauktu frekvenci. Auksts stimuls vai mentola klātbūtne ierosina nervu impulsu kas pārkāpj slieksni. Aukstuma receptori ādā ir aptuveni 250 000.
Krauzes receptors (end bulb of Krauze) – aukstuma receptors, kurš izskatās pēc koka. Tā aksons ir mielinizēts un vada impulsus uz CNS. Aksona kokveidīgais sazarojumus ir iekapsulēts nemielinizēts sensorā aksona sazarojums. Pēc formas ovāls.



Siltuma receptori.

Siltuma receptori uztver temperatūras paaugstināšanos. Pie tādiem pieder Ruffini receptori, kas atbild arī par spiedienu un spriegumu. Tie atrodas dziļi dermā – zemādā, un tos apņem plāna kapsula pildīta ar šķidrumu. Šis dobums satur kalogēna tīklu kas iekļaujās kapsulā un saistās ar apkārtējiem audiem. Tiklīdz nervs ieiet kapsulā, tas zaudē savu mielīna apvalku un atbild uz apkārtējā spiediena izmaiņām. Ruffini gali neadaptē, vai arī dara to ļoti lēnām un tie ir saistīti ar Ab šķiedrām. Tie ir ovālas formas un kapsula sastāv no izturīgiem saistaudiem.



Adaptācija

Adaptācija jeb akomodācija ir sensoro receptoru aprakstoša īpašība, kas apraksta pielāgošanos. Tā samazina uzliesmojuma frekvenci par spīti nepārtrauktai šūnas depolarizācijai. Ja uz receptoru ilgāku laiku darbojās nemainīga stipruma kairinātājs, tad nervu šķiedrā, kas sākās no receptora, nervu impulsu frekvence samazinās līdz beidzot pilnīgi izzūd, un kairinātājs vairs nav jūtams. Stimulētā receptora darbības potenciāla frekvence krītas, laigan stimula stiprums ir palicis constants. Adaptācija notiek, Na+ kanāli tiek aizvērti depolarizācijas dēļ, kas, savukārt atver K+ kanālus. Tas šūnai like kļūt daudz izturīgākai prêt stimulu. Akomodācija var notikt arī hiperpolarizācijas dēļ, kas inducē Ca2+ graduālas izmaiņas atkarībā no K+ kanāliem. Somatosensorie receptori var kā lēnām (ne līdz galam) tā arī pēkšņi, strauji adaptēties. Lēni adaptējoties, stimuls producē ilgstošu atlaišanos, savukārt ātrajā adaptācijas gadījumā tas pats stimuls rada dažas atlaišanās un uzreiz receptori adaptējās. Grafiks parāda uzliesmojuma frekvenci laikā lēni un ātri adaptējošiem receptoriem.



Adaptācija var norisināties dažādās sensorās fāzēs, piemēram –
Enerģijas filtrs – Ne visi stimuli sasniedz receptorus, un dažādos receptoros uztvere variē.
Primārā atransdukcija – transdukcija ir enerģijas apmaiņa no vienas formas citā. Adaptācija var notikt bet ne visu saņemto enerģiju ir nepieciešams transformēt.
Membrānas adaptācija – Tā saistīta ar Ca aktivētajiem K kanāliem. Tie atverās, paceļot membrānas potenciālu.
Transmiteru adaptācija – norisinās sinapsēs, kr transmiteru substance laika gaitā izsīkst, ja stimuls kļuvis vienmērīgi ilgstošs.