Vispirms es, savās hipsteru čībās bēgot no lapsenes, paslīdēju uz slapja seguma un nomaucos uz mutes tā, ka dzirksteles gar acīm pašķīda. Tagad man ir zils, uzpampis augšstilbs un vēl aizvien sāpoša galva, kuru es krītot ļoti veiksmīgi atsitu vai nu pret plecu, vai nu pret dēļu grīdu, īsti nezinu. Stundu vēlāk, rāmi soļojot pa Kuldīgu, man uz krūtīm uzsēdās kamene, un es dzīvnieku ne tikai laikus nemanīju, bet arī iegrābos nabagā ar augšdelmu. Tagad man ir uztūkusi, niezoša kamenes koduma vieta uz rokas. Vēl desmit minūtes vēlāk es uzgāzu sev karstu smalkmaizītes pildījumu, kārtīgi iecukorojot ne tikai savas drēbes, bet arī matus. Kaut kādas šausmas. Stāvēju kā maza meitene un bimbāju ielas vidū ar savu bulciņas pārpalikumu rokā, līdz mani samīļoja, aizveda līdz izlietnei un dalīta bēda likās mazāka bēda. Vispār varena diena, ja neskaita nabadzīgās, nabadzīgās valstiņas sajūtu, kas rodas, izbraucot ārā no Rīgas.